|
marts 7., 2020
 | 20:57
tāda apātija.
pēc omes svinībām beidzot var laicīgi aizbraukt, un aizminos uz darbu (vispirms pārbaudot salauztu elektroniku, un saņemot ziņu no cilvēka, ar kuru likās ka viss ir beidzies pēc viņa untuma) ar tādu prieku, ķipa, un ieraugu darbagaldu, un man aizverās ciet. neko negribas. un es daru to kretīnisko lietu, par ko man uzdirsa priekšnieks, pirmo reizi kopš strādāšanas kopā gadu. un jā. tas ir teju viss, ko šodien daru. hn liekas, ka visu sapišu. vienlaicīgi besoties gandrīz par to, kā citi pārējie elpo. un, to visu rītdienas projekta uzbūvi. ka cilvēks atnāk, (nopiržas/atraugājas), pasaka "darīsim šitā", un aiziet. labi, es jau pateicu par daudz. bet p. pirms divām nedēļām sapulcē likās, ka ha, varbūt es tomēr domāju nepareizi, viss (šoreiz!) griežas uz pareizo pusi, un es alojos. fsking nē.
vienkārši ir kkāds dīvains darbības režīms. kaut kas jādara. kas? ai, ieguglē. bļa, es tā nevaru. un vakarā tiešām visiem sāka karināties lamuvārdi katra teikuma beigās, un bipolāras teikumu uzbūves. ne tikai izteikumos, bet arī izteiksmē un dikcijā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
