|
septembris 16., 2016
 | 03:10 - NT Sieviete, pirmizr.
Kārtējā izrāde par kuru neko nezinu (tikai to, ka lielāko daļu aktieru pēc vārda esmu iepazinis) un visus pirmizrādes smalkumus nokavējis, ieveļoties ēkā pēc trešā zvana.
Pirmajā cēlienā, kur no sievietēm bija diezgan tuvu ne smakas - par savu vizuālo tēlu 20.gs 20. gadu tradīcijās apmāti 4/5 (diezgan čābisks redzes leņķis) vīrieši, kuri sāk ar tusiņu par godu mirušajam saimnieces vīram, un no tiem divi - Liuziniks ar Grasbergu meņģējas (vai Liuzinika gadījumā, mēģina) ar cita biedra Aniņa māsu. Kurš kā privātskolotājs vēl paralēli, gluži kā Revidentā, nevar izvēlēties starp saimnieci un viņas apmācāmo meitu.
Pirmajā cēlienā nez kādēļ - vai nezināju, ka tā ir Upīša 20. gadu Latvija, dīvaini senlaicīgi popsīgās dziesmas ar mīlas tekstiem vai pārvietošanās atmetot kājas un griežoties dejas soļos, random vietās izlikti skapji, caur kuriem iet cilvēki vai vienkārši sajūta, ka lielākā daļa aktieru vnk atrunā to tekstu, īstu dziļumu nepiešķirot (dzīvē iestājies periods, kad visur atrodamās lubenes kļuvušas vienādas).
Jā, izrāde bez NT raksturīgajiem mikrofoniem pat piecu vīru ansambļa starplaikos - uz beigām Celms ar laikam Grasbergu velk balsi uz saviem pleciem, kamēr Aniņš izpilda tādus klusus kanonus. Bet neko. Lūriņu arī vairākus gadus nebiju manījis, 1. cēlienā izskatījās pēc tādas Toras Birčas vai rūķu izmēra klasesbiedrenes kurai iet grūti ar savu alkohola turēšanu, bet tālāk normāli iesila. No miega uzrāva pāris šāvieni dakšiņu šķindināšana, paldies.
2. cēlienā miegs nenāca, un te jau ir mainījies amizēšanās profils - tagad Lūriņa ir tā, kas iet pa rokām un apakšveļā, uz beigām tikai pieredzot augošus nodzērājušos tipu augumus (-Kur tu naktī biji, ka šitā smirdi? / -Nu kur es varu aiziet ar vienu latu? *publikā smiekli*). Beigas tādas diezgan latviskas, bet jā, hmm.
Liekas neizsmeļams NT jauno meiteņu krājums - Lidija reku, Mežapīlē tā fotogrāfe, vēl jaunkundze no Mūžīgā komentāra, kuras ir totāli iegrauzušās savu late teens/early 20s lomās. Turpinu brīnīties par Aniņa būšanu vietās (vienīgajam no kungiem nebija krāsiski saskaņots uzvalks ar vesti - veste rozā, bikses baltas, bet krekls vēl kkāds.. bet he, toties pieskaņots māsas biksīšu krāsai), bet vispār normāla izrāde visādiem pensionāriem, kuriem gribas nuostaļģiski paraudzīties uz vīriešiem zeķturos, paklausīties Grunšu mafijas atjauninātos Bellacord ierakstos un pasmieties par Brūvera scenogrāfisko triku ar sienas pulksteni-dzeguzi.
Pēc tam aizdevos uz Vietu, kur apvienība "did you really?" (joprojām liekas smieklīgs tas nosaukums) ar 2/7 personāli pazīstamiem dalībniekiem nospēlēja otru pusi no sava pārsvarā koveru setlista - atpazinu salad days & two weeks.
pēc konča nevarēju ārā sagaidīt kādu no dalībniekiem, lai aizņemtos telefonu un piezvanītu čomiņiem pēc ārdurvju koda, tādēļ pazīstama velosipēda bagāžniekā iebāzu zīmīti uz teātra biļetes "foršs koncerts!!!!!" un devos pie čomiņiem.
15 min staigāju no fasādes (kur visi logi ir vēdināšanas režīmā, bet tumši) uz pagalmu (logi gaiši, bet aizvērti) un saucot čomiņa uzvārdu. sagaidīju lielisku mirkli, kad hosts istabā ieslēdza gaismu un mans kliedziens savijās ar dzirdīgām ausīm. uzcienāja ar burrito, un četratā ar vienu meiteni - jā, viens pāris šonakt skouros - uz soliņiem elpojot dūmus apspriedām tādas tēmas kā manuālā terapija, mammīšu definēšana, studijas un vēl kaut ko. pārsvarā meitene ienīda i. izteikto viedokli, no-oponēja ar sazin kur iegūtām zināšanām vai vienkārši pataisīja par muļķi, izmantojot tādas frāzes "tevi mamma sita, ka aizgāji no rtu pēc trim gadiem?".
atceļā čukstoties dzirdēju, ka pašam i. viņa liekas smuka, bet stulba. kā jau visas meitenes. (viņu gan vēl nav izdevies redzēt blakus ar kādu jaunkundzi vairāk par vienu reizi) atkal dzīvoklī, spēlējam zoli/duraku, klausamies kaut kādu repa pleilistu, kurā ik pēc 3 dziesmām palaižu 70-to gadu franču popu. meitene tieši visās spēlēs zaudē vai ir priekšpēdējā - teiciens par neveikšanos kārtīs uzvijas par visiem 100. tā jau ir pienākuši pl. 2, kad rīt studējošie dodas pa gultām, bet meitene izmisīgi cenšas pierunāt hostu rīt nekur nedotiesun beidzot izgulēties, būt visādi pateicīgai, bet he, rīt čatā palasīšu kā viss būs beidzies. aizbraucu pēc viena brenguļa - nedzerts labu laiku, piefiksēju savā aluskladē un pa tukšu maģistrālo ielu mājās.
|
|
|
|
