|
janvaars 24., 2020
 | 00:27
ofisā ir kaut kāds mazais personīgais spārks, telefoniski nopļāpājam ar i. 16 minūtes par neko (gudrības zobu raušanu, un to, ka jāsarunā trijatā tikties ar e.), un tagad jau pārāk sāp kaut kas plaukstā tad, kad kaut ko satver - mediatoru, vai telefonu, vai vēl ko. ļoti dīvaini, no kā. drusku jutu jau vakar, bet no 5min strinkšķināšanas taču plauksta nenogurst.
|
| 13:01
šonakt mans sapņu auto bija melns, drusku pacelts, apaļīgi kantains rendžrovers.
izejot no mājām nepaņēmu datorsalona kvīti (domāju, ka ir kaut kur jakā vai somā), aizbraucu uz pļavniekiem un no rurienes aizmirsu paņemt instalācijas disku un sata-usb.
un promo nav pasifloras sīrupa un man simpātisku sēklu. lai gan tā vairāk ir mana problēma.
tieši noklausījos "dienāskadlidlaukspārāktāls" precīzi visā tā garumā.
brīvības ielā negribēja labot manu radiotehniku. baigi atvainojās, bet tā jau ir okei nostāja. pats meistars oda pēc es pat nezinu kā. tā, kā es atļautu ost tikai padomjlaiku tehnikas restauratoram.
atbraucu atpakaļ uz pļavniekiem lai savāktu disku un satas kabeli. jāaizbrauc uz ikea pēc veģ. hotdoga. tik daudz ar visiem par to esmu runājis, sen neesmu ēdis. upd: nereāli sāpīgi ieberzos ar to hdd. pizģec ka nu vienkārši. tūlīt sāpēs galva. man gandrīz nekad nesāp galva no tādām lietām.
|
| 23:58 - saucās pārliku mašīnu par vienu vietu uz priekšu
un izkāpju, un sauc divi ārzemnieki, vai es nerunāju latvisko. nu runāju. priekš kam? redz, šie - divi vācieši, pīppauzē - pamanījuši guļošu sievieti un nezina, ko darīt. sieviete tādā miedziņā, baigi neatbild. piezvanīju 112. (joprojām nezinu vai laba ideja, bet vismaz tā, nekā grimt "sarunā" ar pilnīgu pāli)
baigi ātri - 6,8min? - atbrauc, uzzin vārdu un personas koda pirmo pusi, parakstās, ka viņai no ātrajiem nekas nav vajadzīgs. un pieceļas kājās, un nevar. noliekam atpakaļ uz trepītēm, pēc mazas pierunāšanas piekrīt zvanīt policijai, lai vestu mājās. un viņa tā noliek galvu pie ātro tādas izskatīgās.. māsiņas (?) ceļa, un mieg ciet. mīļi.
vācieši prasa vai var iet, piebrauc menti, un es arī nolemju iet. tuvējā bāra saimnieks vai vismaz tētis skatās pa savu skatlogu, es uz viņu atkal skatos - vienmēr skatamies, nekad tajā pusūķī neesmu gājis, un tad viņš atver durvis, un apmainamies stāstiem (nekad arī neesam runājuši, man likās ka viņam būs urliskāka balss). uzzinu, ka iņa ir bijusi arī pie viņa, pielējusies, aizgājusi uz degvielu, un tad nākusi atpakaļ. esot anglijā baigo piķi sapelnījusi, un gozējās ar tādu smuku somiņu un žuksni naudas. bet nu kur prāts. njā.
visvairāk itkā žēl to ātro un mentu, it kā viņiem nebūtu actually glābjamu dzīvību. lai gan, ja tā džuse ietu mājās, nu, viņa bez traumām neaizietu. nezinu. pastulbi.
|
|
|
|