|
detsembris 8., 2019
 | 00:19
vakar vakarā likās ka izrubīšos jebkur.
šorīt lielais priekšnieks uz, kā izrādās, paģirām (man likās, ka vienkārši negulēta nakts) tumbās lika epifānijas un grebenščikovu. un maigi-motivējoši pielīmējās man par to, kāda ir mana ideālā komforta zona, vai kādēļ man liekas, ka nepārzinu teoriju radošajām izpausmēm, vai kautrējos tās kādam atrādīt, vai kādēļ neeju stāties aktieros. un aicināja apskauties mūs ar sievieškārtas kolēģi. viņai viss iepriekšējais mūsu dialogs bija pagājis garām, un viņa diezgan noteikti besījās uz priekšnieku tādā kondīcijā. rezultātā tas nebija man tik ļoti vajadzīgais enerģiski apmainamais kampiens. lai es zinātu, ka priekšnieks nav vienīgais tajā kosmosā, kurā liekas, ka mani ķēpājumi ir glīti, un ka man ir "radoša domāšana". nē, es protams sievieškolēģi arī nevaru vainot. "fake it till you make it, jūs jau tur nepaskāvāties pa īstam," noteica priekšnieks, un atļāva kolēģei iet mājās. pēc tam atnāca priekšnieka dzīvesbiedre, un tā diezgan mēmi un bez ceremonijām klusi viņu rāja. par sazin ko.
atkal ir sajūta, ka izrubīšos jebkurā brīdī. (pēcpusdienā izglāba ieteikts espreso ar ūdeni) atbraucu mājās, pierakstīju, cik vien varēju par tām dīvainībām no rīta, un varētu parubīties. vai kamīnā padedzināt papīru kaudzi.
|
| 01:36
uzrakstīju šķiršanās vēstuli. jāsagaida rīts un jānosūta.
es neredzu, kādi var būt mīnusi. vai tad tā var sačakarēt cilvēku, kam tas ir rakstīts?
cik ilgi es to gaidīju. vairāk kā divus gadus. pirmā šķiršanās vēstule pazuda pastā. adresātu nesasniegusi.
kas vēl. ir gandarījums. vai pohuj. uzrakstīt visiem šķiršanās vēstules. cik daudzi tās ņemtu nopietni? kur tas mami atstātu? ar lielu, nepiepildāmu melnu caurumu? vai vietu kaut kam jaunam? stulbi jautājumi. aizej un izdari. sagaidi rītu un "send".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |