|
februbaars 3., 2019
 | 01:38
nupat pabeidzu iztīrit sūdus ap ratiem, kur bija ieķērušies kaut kādi mati. priekšējais tagad vismaz iegriezdamies ripo.
tagad sēžu uz grīdas stūrī un domāju, ko vajag jaunajai virtuvei.
skan: toro y moi - underneath the pine
|
| 11:13
kinematogrāfiski ļoti skumjas sapņa beigas. ar kaut kādu meiteni cenšamies dejot to pašu, ko vakarvakarā, taču atrodamies darbīgā mazpilsētas x futbola laukumā. vai tās ir paģoras, vai viņas saules gaismā redzamamā seja, vai viņas dejotprasme (jo viņai ir 19).. taču nav. kokaini virpinamies, kamēr apkārt vietējie sit fuci.
tad viņa stāsta par savām bērnības mājām un norāda uz četrām rūsganām, mazliet pārāk augstām dzelzceļa dīzeļa cisternām. "bet tās ir.. cisternas!" - es saku. tāda kā mazliet slēpti izvairīgā tonī viņa precizē, ka mājas ir mazliet aiz cisternām. un es nevaru beigt domāt, ka kāds tās cisternas reiz bijis aizdedzinājis un rezultātā viņas mājas vairs nav.
pēc tam mēs skrienam pāri laukam, lai uzzinātu jaunumus par vakar izmēģināto muzikālo eksperimentu - vai pūšamo instrumentu duets (viņa, un liekas, ka kāds lietuvietis) spēja turēt līdzi savai fonogrammai un vai viņiem cilvēki turpināja skriet pakaļ, maršējot cauri vecrīgai. iespējams, renārs kaupers, bet varbūt arī kāds cits no lauka gala sviež ceptu kartupeli - kas sevī satur linku ar rakstu/recenziju par vakarvakara muzikālo eksperimentu [kurā es piedalījos, ieslēdzot mikrofonus un pagriežot tos pret diviem stīgu instrumentiem. bāc. es neatceros]. bet es neskrienu pakaļ nomestajam kartupelim ar, iespējams labajām ziņām. jo pie kājām atrodu tikko izraktu un jau rīta saulītē izkusušu kartupeli. tā nav laba zīme.
un es sāku raudāt, kamēr fonā skan klavierītes. brīnišķīgi. bija vērts piecas stundas atcelt celšanos. varbūt nē.
|
| 22:29
es tikko sapratu, ka viena kolēģe izskatās pēc sapņu meitenes. nu, viņa velk pārāk spilgtas zeķubikses un smaida par daudz, bet hei.
nu ko, noraujam šitai ēkai jumtu! tikai neaizmirstam, ka rīt ir darba diena.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |