Romeo - Ceļojums filosofijā

Labdien! Pagājis labs laiciņš kopš pēdējo reizi redzēju šo balto logu un iespēju rakstīt visu, kas uz sirds. Mani tāpat kā spike aizkustināja doma par to vai es te ieturu kaut kāda veida kārtību un saturu, un vai man to vajadzētu darīt. Izklausās jau labi, bet tas mani noveda pie jautājuma par to cik tas ir lietderīgi un vai es pēc gadiem 10 palasot savas "tīņa" ierakstus spēšu atrast sevī lietas, kas pa gadiem būs pazudušas. Diemžēl nē, lēma mans saprāts, jo noteikta kārtība mani ierobežotu un tieši no robežām es savā mūžā esmu tik ļoti baidījies. Nesapratu, kāpēc tad man radīt pašam radīt tādas. Likšu šeit, visu un vienmēr nešķirojot par to, kas ir svarīgs un kas aizmiršanas vērts. Dzīve ir skaista, tādēļ pārlieku to nesarežģīsim.

Man iet patiešām labi un es pat neatceros, kad pēdējo reizi man ir gājis tik sasodīti labi. Ka es jums saku, tā zobu tīrīšana ar kreiso roku ir sniegusi milzīgu impaktu manā dzīves ritējumā, tikai miegs nāk divreiz vairāk nekā parasti. Manas atzīmes skolā aug un kas vēl svarīgāk, mana saprašana aug. Nē un kas vēl svarīgāk es jūtu, to gribēšanu iekš sevis mācīties un uzzināt jaunas lietas. Jāatzīst, ka šo skolas devumu līdz šim nebiju izvērtējis un iespējams pēc mēneša es atkal domāšu, ka tā ir viena liela sūdu bedre, bet pagaidām man tur tās zinības patīk. Starp citu iemesls, kāpēc tas tā varētu būt, ir - es arvien biežāk un vairāk apskatu savas potenciālās universitātes un nonāku pie secinājuma, ka nevienu no tām ko es gribu es nespēšu apmaksāt, tāpēc būs jāpretendē uz scholarship. Un tur es ar savu vidējo 5,7 varu nemaz nesteigties pieteikties.

Ja jau par naudu, tad par naudu. Tikko uzzināju, ka SVF ir apspriedis lata devalvāciju. Nu ko, pēc tās, Gaismas Pils būvniecībai paredzētās naudas atliks tikai rokturim. Lieliski! Mani šis vārds devalvācija jau baida un zinot, ka tāds "Soross" tūlīt iegūs lielu piķi... es vēl gribu paspēt uz Amsterdamu aizbraukt.

Es uzrakstīju ZPD. 42 lapas garu. Darba vērtētaja bija sajūsmā. Man visu laiku ir labs garīgais. Es to pilnīgi izstaroju, jo cilvēki pie manis līp klāt un priecājas kopā ar mani. Pat Viņa man šodien pienāca klāt un aizgriezās smiedamās. Tāda sajūta, ka es šeit esmu nācis, lai apkarotu ziemas depresiju. Ka tik man rūpējoties par citiem beigās pašam tāda nesanāk. Es katru dienu guļu diendusu. Uzkrāju savus spēkus milzīgos tempos. Mana atmiņa sāk atkal uzlaboties un es vairs neapspriežos ar sevi vai mācīties vai nē. Es to daru.

Šie visi procesi, kas ar mani notiek, sāk liecināt tikai par vienu - drīz ir atkal gaidāms kritums. Tikai ko man darīt - izbaudīt mirkli, jeb sagatavoties kritienam, lai nav tik sāpīgs?

Man protams atkal ir jāizdara 100 lietas, bet par tām es vairs nerakstīšu. Kļūst jau garlaicīgi tās apcerēt :)