Romeo -

es tā brīdi apsēdos. tad tā brīdi padomāju, un sapratu, ka 2005. gads man ar neko nav palicis atmiņā. It kā tas būtu bijis brutāli izdzēsts no manas atmiņas...
Bet ja nu notika kaut kas labs? Kaut kas tāds, kas man tagad ļoti noderētu? Kaut kāds mirklis, kas man tajā brīdi nozīmējis visu pasauli, tagad ir nolikts prāta vistālākajā stūrī? Ja nu tas bija, kas tāds, kas ir ietekmējis manu visu pašreizējo un turpmāko dzīvi. Es domāju, ka man ir tiesības zināt. Tikai te nu nekas nav līdzams, tāpēc nāksies vien turpmāk vērīgāk visu vērot un fiksēt savās smadzeņu šūnās. Visu bezjēdzīgo un stulbo aizmirst, jo prātā visam vieta nepietiek. Vērošana un klausīšanās ir atslēgas tik daudzām lietām, kā piemēram, skaistai meitenei, labai mūzikai, cilvēka vienaldzībai, neziņai, vēlmei izteikties, intelektam utt., ka ir nosodāmi to visu neņemt vērā. Tas dzīvē var atmaksāties. Jo, kurš nu to tagad zin, kāds es šobrīd būtu, ja atcerētos 2005. gadu?