08:27 amMan šonakt bija baismīgs sapnis.Mana vecmāmiņa bija uz nāves gultas, un man būtībā nebija iespēju no viņas atvadīties, pateikt, cik ļoti viņu mīlu, cik viņa man ir svarīga. Sapnis sajūtu ziņā bija nu patiešām pārāk reālistisks. Atceros teicienu, ka bieži vien cilvēki patieso citu cilvēku vērtību sāk izjust tikai tad, kad tie jau ir aizgājuši. Šis sapnis man pilnīgi noteikti deva ieskatu manas potenciālās nākotnes izjūtās. |
rolexx
August 31st, 2009
08:39 amMani pārņem eksistenciāla rakstura pārdomas.Atzīstu, ka neapzinos, ka kādu dienu arī mani piemeklēs nāve. "...you have to realise that someday you will die, until you know that you are useless..." [This Is Your Life by Dustbrothers] Nopietni, ja man kāds tagad pateiktu, ka man ir jāaiziet, es vienkārši neļautos.. spirinātos, kliegtu, ķertos klāt pie stederes, lai mani nevarētu aizvilkt prom. Domāju, ka tas ir normāli, protams, ne tad, ja tās jau ir Tavas vecumdienas. Tad tas ir jautājums tikai un vienīgi par to, kāds ir bijis Tavs dzīves priekšnesums.. Vai jūties apmierināts ar uz skatuves pavadītajā laikā padarīto. Ja jā, tad ar mierīgu sirdi vari pateikties visiem skatītājiem un atstāt skatuvi, kura pildītos ar ziediem un pateicībām. Bet, ja laiks jau ir iztecējis un Tev vēl bija tik daudz, ko pateikt uz izdarīt, Tu, saprotams, ķersies pie aizkariem, kad Tavi nesīs prom. Thats no way of leaving the stage. Period. |
04:31 pmŠādas lietas liek smaidīt:Braucām ar māsu nelielā stundu garā veloizbraucieniņā pa vietējo mežu un atpakaļ pa šoseju. Atpakaļ braucot pie mums garām braucot pieripo kāds onkulis, kuru uzreiz atpazinu. "Labdien! Vai Jūs arī braucat uz Siguldu?" "Nē, mēs tepat uz Smārdi", es atbildēju. "Ā, tad jau Jūs esat Smārdinieki!" "Jā, esam gan." "Gluži tāpat kā es", viņš smaidot piebilda. "Jā.. Un ko Jūs uz Siguldu?" "Piedalīšos velobraucienā! Reku, dabūju šo riteni ļoti nesen, tagad iemēģinu." Skatos, ritenis pavisam labs, braucējs arī sportisks. "Tikai visu laiku telefons zvana. Viņš jau nezin, ka es nevaru pacelt", braucējs smaidīdams teica. Un kā pēc izsaukuma atskanēja melodija. "Nu, labi, es laikam mīšos ātrāk - man vēl tāls ceļš priekšā." "Lai Jums veicas!", novēlēju viņam, vērodams kā Latvijas eksprezidents uzņem apgriezienus un sāk no mums attālināties. Šis notikums tik tiešām nedaudz atgādināja Kārļa Ulmaņa problēmu risināšanas personisko pieeju - pie katra zemnieka kā draugs aizbrauc, papļāpā, palīdz kādu darbu izdarīt. :) http://pozitivus.lv/content/zatlers-u |
Powered by Sviesta Ciba