|
Maijs 27., 2018
10:57
beidzot sapratu, kas man riebjas skatuves kalpa darbā - bezjēdzība. tu ieguldi nenormālu darbu būvējot kaut kādu (pārsvarā gadījumu) neglītu konstrukciju, kuras funkcija, lielākoties, ir būt par fonu un kuru tu pats, visticamāk, arī pēc dažām dienām nojauksi un eventuāli - arī izmetīsi ārā. kaut ko būvējot totāli ienīstu nepermanenci. + es patiešām nesaprotu, kādēļ tā ir, bet jomas administratīvajiem elementiem ir kaut kāds tiks uz darbinieku neinformēšanu, ko mēs te šodien darām un kāpēc. tas bieži rezultējas vēl vienā bezjēdzībā - gaidīšanā uz stundu x, kad varēs darīt lietu y - kāpēc? - gād nouz, vai arī ļoti izteiktā sajūtā, ka tu šeit neesi nekas. rezultātā - man vienmēr to strādājot ir bijusi neapzināta sajūta, ka es savu laiku un daļu dzīves vnk noskaloju podā.
ok - par to maksā un bieži maksā tīri pieklājīgi, bet varbūt es sevi uztveru pārāk nopietni, man liekas, ja par viena dzīves posmiņa noskalošanu podā maksā naudu, tad tai naudai ir jābūt tādai, ka tu apdirsies. karoč aim tū old for zis šit.
nujānujā, vakar bija haltūra skatuves kalpībā un pa vasaru būs vēl.
|
Comments:
Man ir līdzīgi, kad domā par to, cik % tava darba aiziet renstelē. Bet es cenšos nedomāt par to – atceries – "I just do my show, walk off the stage, collect my check and blow it on the prostitutes!" (Jon Lajoie) ;D
piebildīšu gan, ka ne vienmēr sanāk nedomāt. bet dažkārt sanāk.
teicieniņš labs, jā. inese sāka runāt par budistu mūkiem, kas taisa smilšu mandalas, nenormāli nočakarējas un tad tas viss vnk aizet prom. kačā nepermanenci, jo galugalā tāda ir visa dzīve. bet es nez, nevaru tikt ārā no tā, ka "būvēt" nozīmē uzražot kaut ko, kam jāstāv 10 vai vairāk gadus. |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}