Baigi pazīstama sajūta. Kaut kā mēdz gadīties tādas reizes.

(Reply to this)

iespējams, temps bija par ātru vai distances garums par lielu. manuprāt, ja pēc skriešanas organisms velk uz ģībienu, tas norāda uz to, ka kkas ir jāmaina vienā vai otrā, jo citādi var kko sabojāt.
ja pie vainas elpošana, tad esmu dzirdējusi, ka citi skrien ar šalli mutei priekšā vai slēpotāju maskās*

(Reply to this) (Thread)

bija laikam distance biš pa lielu, bet mani mulsina, ka tā elpošanas problēma bija jau pašā sākumā. ja parasti man izdodas atrast normālu elpošanas ritmu, skriešanas laikā, tad tagad tas tā arī neizdevās, visu laiku biš pietrūka elpas. vislaiku liekas, ka tam kautkāds sakars ar aukstumu, jo šitik aukstā laikā vēl nebiju skrējis (-9)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas var būt no aukstuma, munuprāt. un, ja neizdodas noregulēties ar elpu skrējiena laikā, tad tas visticamāk nozīme, ka jāsamazina temps vai jāpaiet soļiem, nevajag mocīt sevi, tas jau tikvaitā neko labu nedos.
visi jau parasti baidās no pamīšas soļošanas un skriešanas, kad kkas nav tā, jo domā, ka būs mīkstie, bet tā jau gluži nav.
lai viss forši izdodas, baigais terminātors esi, ja vari skriet tādā aukstumā*

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es neskrienu visus 5 km nonstopā, nav iekšā pagaidām. manliekas aukstums pofig, pēc kādiem 500 m karsts tāpat

(Reply to this) (Parent)