Vis-šķērmākā ir sajūta, kad notiek tā skatīšanās otram uz pirkstiem (lasi darbiem vai izturēšanos), cenšoties būt vienam par otru vēl sirsnīgākiem, labsirdīgākiem, sirds-šķīstākiem, labdarīgākiem utt.
It kā tik ļoti būtiskas & vajadzīgas lietas/īpašības, tomēr sanāk vienalga tāda slēpta Ego sacensība. Diemžēl dažreiz arī mērīšanās ar saviem enģeliskajiem krāniņiem.

(Reply to this) (Thread)

..un kad beidzas sveetku briivdienas, atsaak ikdienishkjo kaapshanu paari liikjiem :) nu tas jau jaa, bet no otras puses reizeem ir nereaali gruuti nodaliit (man vismaz), kur beidzas organisks riebums pret citu alkatiibu un kur saakas vienkaarshi maskeets slinkums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, un latviski latentā skaudība (godīgi sakot, ar to arī pašam dažreiz sparings sanāk).
Un vispār daudziem tā vērtību pārvērtēšana biš greizi aizgājusi. ne vairs ar autiņiem & platīna klozetpodiem izrādās, bet tagad ar dažādu labdarību statusa dēļ, izcelti kvalitatīvām vērtībām, garīgumu, kas visbiezāk ir & paliek mākslīga konstrukcija pa virsu īstajam ES.
Un atkal - kultūras darbiniekiem taču tāds darbs.

(Reply to this) (Parent)