Nu...man nebūtu grūti tikt pie gaiši zaļa ancuga.Vismaz glaunajā Ģertrūdes ielas vetpoliklīnikā tā tur dāmas staigā.:)Tas, ka man vajadzētu šad un tad ielekt gupijzābakos un iet pie gotām.Dakterēt arī šamās.Tas man kaut kā tajā laikā prātā neienāca.Mani pacienti aprobežojās pie suņiem un kaķiem.:)
Par to, ka sirdi plosoši raudāju un stiepu savu pacientu, kucēnu, pie mātes, lai tā izrauj ērci...par to vēsture pieklusē.:)
Un vēl nez kā vajadzētu ģērbties rakstniekam.:)Vienmēr ir paticis.Par cik esmu vecākais mazbērns, bērns un māsīca, tas dzirdīgu ausu netrūka.man vēl tagad dianapiemin nostāstus par raganām kaimiņu mājā.Un es nebūt nejutos kā mele...es ļāvu vaļu fantāzijai.:/Baigais riebeklis.Bet man šis knifs vēlāk ļāva apgādāt pusklasi ar sacerējumiem.:)
Un ko es atnestu cienastiņā...kartupeļu pankūkas, halvu un šokolādes konfektes.:)

(Reply to this) (Thread)

Un pitonu... pitonu Tu varētu izārstēt? ;)

Es arī rakstīju :) Galvenokārt stāstus par Minkānu, kas patiesībā bija mans pašas kaķis ar itin skanīgu vārdu Pičuks, bet es kaut kāda velna pēc viņu savos sacerējumos dēvēju tāpat kā rakstniece Gūtmane savu kaķi. Varbūt sasolīju savam ūsainim, ka "Anonimitāte garantēta" :D

Un halva - jāāā! Tā ir ļoti laba ideja. Man gan tikai vienā veikaliņā ir izdevies nopirkt halvu, kas garšo gandrīz tāpat kā toreiz, un tur tā parasti ātri vien pazūd.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man patīk čūskas un visādi abinieki.:)
Bet tie ragi.Tad ķivere jāliek vai nu man, vai viņām.Un pats jocīgākais, ka mammai bija saimniecībā kādas četras.No tām nebijos.Tām bija savi raksturiņi.Bet svešās...Esmu redzējusi, kā veči lec pāri nožogojumam, mūkot no mūsu govīm.Baidos, ka arī man tad būtu jāiemācās tik eleganti lēkt.:)
Oij...tādu man šķiet es gadus desmit neesmu ēdusi.Kad omei bija bode, tad gan tiku pie tādas.Riktīgi svaigas.Uh.

(Reply to this) (Parent)