| |
[Sep. 18th, 2007|03:53 am] |
kad jau 4 mēnešus man neviens nebija pieskāries pat vārdiski, piegāju smēķētāju veststibilā pie visneglītakā semināra džeka, kurš vienmēr sēdēja pirmajā rindā un nicīgi skatījās pār savu izteikti plāno un līko degunu ar naida un iekāres pilnu skatienu uz lektori. palūdzu, vai nevar man uztīt tabaku. viņam trīcēja rokas.
- ko tu dari šovakar? negribi padzert tēju un uzpīpēt pie manis?
- es nevaru man ir jāsatiek Aurēlija. tā ir mana draudzene - viņa vienmēr nāk ciemos pie manis otrdienās pēc mēģinājumiem... resnā dirsa..
es tikai nobolīju acis - likās, lamuvārdi viņam pašķīda kādas psiholoģiskas kaites dēļ biju par tādām dzirdējis.
- mēs pārāk labi nesaprotamies, - Rafaels paskaidroja, - viņa grib tikai lai es viņai izmaksāju restorānus un kino. gulēt viņa ar mani īpaši negrib. bet neviens cits vispār ar mani neguļ. bet šovakar es nevaru - satiekamies rīt.
nākamjā dienā biju pie viņa - viņš lielīgi izrādīja savu niecīgo dvd kolekciju, bakstīdams ar pirkstu katrā un prasīdams, vai šo esmu redzējis. es nebiju redzējis lielu daļu, īpaši jau pankroka koncertu ierakstus, jo pie mums nebija fnac mediatēkas uz katra stūra, turklāt vispār dvd iznāca reti - biju redzējis tikai tik daudz, cik rādīja rudens festivālos un šādu tādu klasiku, dokumentālās. viņš uzlika apocalypse now vai kādu no tiem talantīgi uzņemtajiem draņķiem, ko tolaik visi popkultūras patērētāji slavēja, ja gribēja izrādīt sevi par lietpratējiem laba kino jomā. apdedzinājām manām hašiša druskām sānus un viņš ar savām trīcošajām rokām tās sastūķēja gļevi salipinātā papirosā. es dzēru alu, bet viņš šņabi tīrā un stāstīja par to, cik visi viņa paziņas slikti tur, bet viņš varot iztempt pudeli tīra vienā vakarā kā krievs - viņš bija daļeko ņe krievs - sēdēja pilnīgi zaļš un šķietami atvēma iedomātā maisiņā, bet šī īpašība viņam tā arī nekad nepārgāja - vel pāris gadus vēlāk, kad mitinājās istabā, ko es viņam biju noīrējis Rīgā, viņš gulēja uz zemes pie radiatora, apkrāvis sev 40 % pudeļu žogu, lai arī neizskatījās, ka tas viņam iegaršojies ne par mata tiesu vairāk kā tajā vakarā, kad es izmisuma dzīts ar viņu pārgulēju.
mirklī, kad viņš tuvojās beigām, Aurēlija jau kāpa pa trepēm un ilgi zvanīja durvīs, spēra ar kājām, auroja, zvanīja pa telefonu - pateicoties viņai, beidzu arī es. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|04:14 am] |
nākamajā nedēļas nogalē viņš mani aizveda uz operu un tad ilgi spīdzināja operas kafejnīcā, skatoties man acīs, palaikam atklādams, ka viņam nekad neesot bijis tik labi ne ar vienu kopā un ka viņam esot prieks izmaksāt vakariņas kādam, kurš to ir pelnījis. Aurēlija savas mantas tā arī nesavāca. Viņas gotu maskas, krūšturi un samta panckas tur mētājās arī vēl tad, kad pie Rafaela ievācos dzīvot es. Viņš nebija īpaši tīrīgs - liekas, vannasistabu pēdējo reizi bija uzkopusi tāpati Aurēlija kaut kad attiecību sākumā. viņas histērija arī beidzās, kad sākusies, kā jau Rafaels paredzēja - viņa atrada citu džeku jau nākamajā nedēļā. un kopš tā laika (apritējuši jau vairāki gadi) viņš sev draudzeni vairs atrast nav spējis.
dzīvoklis bija neliels, ar plastmasas piekaramajiem griestiem, pa stūriem staipījās viņa spalvas un mati, viņš gulēja uz cieta salmu matrača, kam bija uzsviesti 2 apdzeltējuši spilveni bez apvalkiem. viņš ļoti lepojās ar savu matraci, jo savulaik bija trenējies austrumu cīņā - iespējams, 14 gadu vecumā kā visi ap to laiku, bet ieročus skapī glabāja joprojām. viņš teica, ka uz tādiem matračiem guļot taizemieši (es gan Taizemē konstatēju tikai gultas - laikam tāpēc, ka parasti paliku viesnīcās).
- vai tu kādreiz esi bijis Āzijā? - viņš man jautāja, lai gan labi zināja, ka Francija ir mans pirmais ceļojums uz ārzemēm. Taizeme savukārt bija viņa lielākais mūža piedzīvojums - viņš tur bija pavadījis mēnesi kopā ar vecākiem, šķiet, kādus gadus pirms sāka nodarboties ar austrumu cīņu - viņš man vēlāk rādīja kaut kādu apbružātu fotoalbumu ar nopuņķājušos tīni visriebīgākā garuma safari šortos un milzīgā maisa T-kreklā. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|05:15 am] |
Tagad viņš izskatījas mazliet labāk – es centos uz viņu skatīties no aizmugures – reizēm viņš likās pat glīts: viņam bija kalsna mugura kā aziātam, bet diemžēl mati arī kaudze kā ķīnietim, un tas ļoti kontrastēja ar viņa šauro galvas formu, turklāt uz deguna viņam auga spalvas – es centos tās neievērot, lai gan nekad neko tādu redzējis nebiju. Matus vienreiz pieteicos apgriezt, lai izskatās cilvēcīgāk, bet rezultātā viņš sāka mani ar to šantažēt un prasīt, lai katru nedēļu pielīdzinu – tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja no manis izdiedelēt kaut cik maigumu, jo tā reize, kad mēs pārgulējām bija pirmā un arī pēdējā.
Mēģināju saglabāt koleģiālas attiecības, lai gan dzīvojām vienā istabā un dalījām vienu un to pašu cieto taizemiešu matraci. Kad sāku tikties ar Vinsānu, centos mājās parādīties pēc iespējas retāk, lai gan tur stāvēja visas manas mantas un apartūra. Tikāmies tikai tik daudz, lai apspriestu scenāriju – viņš protams to izmantoja un visu laiku vēlējās izdarīt labojumus stāstā. Beigās visu nācās pārrakstīt. Viņš sāka rīt antidepresantus un dzert šņabi ik vakaru, ēda minimāli. Tas bija neizturami – viņš staigāja gar studiju platajā tēva smilšukrāsas putekļu mētelī ar nokareniem pleciem un pārmetoši skatījās, gaidīja lietū. nevarēju novērst acis no viņa neglītā, porainā deguna. Likās, viņš juta manu skatienu, bet man dažreiz bija viņu ļoti žēl, tomēr gulēt ar viņu skaidrā prātā nespēju un man derdzās, kad viņš man miegā aplika rokas.
Dažreiz tomēr mums izdevās arī draudzīgi patērzēt, mazliet uzpīpēt un apēst kādu picu, bet līdz ko viņš atguvās, uzreiz sāka spraukties iedzimtais lecīgums un nesaprastā ģēnija sindroms. Un viņam arvien vairāk trīcēja rokas – viņš bija nekur nedrīgs operators, bet vienīgais, ko uz to mirkli varēja sarunāt.
Vakaros viņš līdzinājās savas māsas pekinietim – sunim, kas nekad nebija sapārots, tāpēc apleca visas mīkstās mantas - māsas dzīvoklis spēcīgi smirdēja pēc suņa spermas, bet tai bija pofig - viņa no rīta līdz vakaram smēķēja hašu un truli skatījās googlē darba piedāvājumus un dzīvoja uz kakla plikpaurainam kretīnam gados. Viņai bija gandrīz tricārs un viņa joprojām gribēja kļūt par aktrisi – mēs ar Rafaelu viņai šo iespēju arī sagādājām. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|05:20 am] |
|
Scenārijā, kurš patiesībā bija viens salkans mēsls, atbilstoši producenta prasībām, es biju iekļāvis sirsnīgu ainu, ko biju sapņojis ievietot jau sen – kad galvenā varone ar nejauši satikto tipu dodas pie viņa uz dzīvokli, vinus svecēm izrotātajā istabā sagaida pārsteigums – tā tipa draudzene sveču ielokā pati nostājusies kaila svecītē – lūk, arī loma Rēzijai – tā sauca Rafaela māsu. Viņa nedaudz svārstījās, bet tomēr piekrita – tas bija mazliet labāk par iepriekšējo viņas lomu, kur viņai bija jāguļ komā, bet kas tik un tā beigās tika aizstāta ar animāciju. Filmēšanā mēs pēdējo reizi arī tikāmies ar Rēziju, jo noskatījusies safilmēto – savu piezoomēto pēcpusi pēc kritiena no svecītes pozas, viņa pārstāja man sūtīt sveicienus caur brāli un piedeva filmas pilnās versijas izrādīšanu festivālā tikai tāpēc, ka Rafaels viņai ieskaidroja, ka tā ir viņa vienīgā iespēja izsisties audiovizuālajā tirgū – jā, pēc gada Rafaelu pieņēma darbā par montieri uz Adobe-Premiere kāda privāta ebreju televīzija. Pēctam viņš aizgāja brīvprātīgo armijā. Un palaikam man atsūtīja vēstules no sērijas – „man apnicis, ka manas rokas noķep un aplīp ar papīru, ka viss, ko es drāžu ir tualetes papīra rullis, bet es varētu aizbāzt mutes visām savām bijušajām klasesbiedrenēm” – es tā arī nespēju saprast, kāpēc viņš tik izmisīgi bija uzēdies man. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|05:35 am] |
Kad, iznācis no armijas, viņš atkūlās pie manis uz Rīgu ar motivāciju – tu dzīvoji uz kakla man, tagad ir tava kārta mani uzņemt, noīrēju viņam istabu Upīša pasāžā – kādā no komunālajiem dzīvokļiem, kur dzīvoja viens mans bijušais draugs. Tobrīd pats biju iegriezies Rīgā uz neilgu laiku ar darba pilnām rokām, turklāt regulāri sevi piebaroju ar amfiku, lai varētu iespēt visu, kas bija sasolīts un no ka man izdevās labi ja puse, jo kā jau pilsētā, kurā mēdz apstāties laiks un stāvēt ļoti ilgi, paspēju iekāpt ar vienu kāju kādās šķietami sen izbeigtās attiecībās ar cilvēku, kurš tobrīd bija mans šefs.
Uz ātru roku izrādīju Rafaelam centru, kurā neapmaldītos pat pirmsskolas vecuma bērns, un pāris reizes paņēmu viņu līdzi uz filmēšanām Latgalē, gandrīz visu pārējo laiku viņš nogulēja istabā pieplacis viskijam un šņabim, ja vien Andrim neizdevā sviņu uzsliet un pierunāt uz kādu iedzeršanu ar viņa bijušās sievas draudzenēm – jautrām kundzēm ap 50, dažām aktrisēm, dažām māksliniecēm, ko viņš man vēlāk raksturoja kā psihopātiskas dzērājas, kāds viņu acīs drīzāk bija viņš pats, bet Andris pat mazliet viņā iemīlējās, lai gan viņa vārdu spēja atcerēties tikai dzērumā. Īsti nezinu, kā viņi sazinājās – ne viens ne otrs nezināja nevienu svešvalodu, turklāt Andri pēdējā laikā nespēja saprast pat teātra režistors, kurš spītīgi viņu paturēja ceļojošajā trupā, jo reiz bija presē izteicies, ka Andris ir nenovērtēts talants, kas viņš iespējams arī bija – vismaz dzīvē viņš bija kolorīts tips. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|05:49 am] |
|
Kāda paziņa nesen Rafaelu satika Parīzē, teica, ka neesot mainījies – joprojām pie sienas turot Džima Morisona plakātus, kur no kalsnās muguras tam izaug 2 sniegbalti eņģeļa spārni. Es vienmēr esmu ticējis, ka viņā pašā tomēr ir kaut kas skaists – vismaz no aizmugures. Potenciālas eņģeļa lāpstiņas, ja vien ne tas nīgrais skats. Dažreiz liekas no viņa patiešām būtu arī sanācis eņģelis, ja vien viņš būtu ļāvis sev krist. Kas zina – varbūt viss vēl priekšā un pēc tam, kad būs nodienējis vēl 10 gadus flotē, viņš pārstās uzskatīt, ka kino ir priekš izredzētajiem... Es ironizēju. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2007|07:07 am] |
|
galu galā ja stāsts ir labs, tad to var arī atļauties pārlasīt no sākuma. |
|
|