| |
[Sep. 18th, 2007|03:53 am] |
kad jau 4 mēnešus man neviens nebija pieskāries pat vārdiski, piegāju smēķētāju veststibilā pie visneglītakā semināra džeka, kurš vienmēr sēdēja pirmajā rindā un nicīgi skatījās pār savu izteikti plāno un līko degunu ar naida un iekāres pilnu skatienu uz lektori. palūdzu, vai nevar man uztīt tabaku. viņam trīcēja rokas.
- ko tu dari šovakar? negribi padzert tēju un uzpīpēt pie manis?
- es nevaru man ir jāsatiek Aurēlija. tā ir mana draudzene - viņa vienmēr nāk ciemos pie manis otrdienās pēc mēģinājumiem... resnā dirsa..
es tikai nobolīju acis - likās, lamuvārdi viņam pašķīda kādas psiholoģiskas kaites dēļ biju par tādām dzirdējis.
- mēs pārāk labi nesaprotamies, - Rafaels paskaidroja, - viņa grib tikai lai es viņai izmaksāju restorānus un kino. gulēt viņa ar mani īpaši negrib. bet neviens cits vispār ar mani neguļ. bet šovakar es nevaru - satiekamies rīt.
nākamjā dienā biju pie viņa - viņš lielīgi izrādīja savu niecīgo dvd kolekciju, bakstīdams ar pirkstu katrā un prasīdams, vai šo esmu redzējis. es nebiju redzējis lielu daļu, īpaši jau pankroka koncertu ierakstus, jo pie mums nebija fnac mediatēkas uz katra stūra, turklāt vispār dvd iznāca reti - biju redzējis tikai tik daudz, cik rādīja rudens festivālos un šādu tādu klasiku, dokumentālās. viņš uzlika apocalypse now vai kādu no tiem talantīgi uzņemtajiem draņķiem, ko tolaik visi popkultūras patērētāji slavēja, ja gribēja izrādīt sevi par lietpratējiem laba kino jomā. apdedzinājām manām hašiša druskām sānus un viņš ar savām trīcošajām rokām tās sastūķēja gļevi salipinātā papirosā. es dzēru alu, bet viņš šņabi tīrā un stāstīja par to, cik visi viņa paziņas slikti tur, bet viņš varot iztempt pudeli tīra vienā vakarā kā krievs - viņš bija daļeko ņe krievs - sēdēja pilnīgi zaļš un šķietami atvēma iedomātā maisiņā, bet šī īpašība viņam tā arī nekad nepārgāja - vel pāris gadus vēlāk, kad mitinājās istabā, ko es viņam biju noīrējis Rīgā, viņš gulēja uz zemes pie radiatora, apkrāvis sev 40 % pudeļu žogu, lai arī neizskatījās, ka tas viņam iegaršojies ne par mata tiesu vairāk kā tajā vakarā, kad es izmisuma dzīts ar viņu pārgulēju.
mirklī, kad viņš tuvojās beigām, Aurēlija jau kāpa pa trepēm un ilgi zvanīja durvīs, spēra ar kājām, auroja, zvanīja pa telefonu - pateicoties viņai, beidzu arī es. |
|
|
