|
Sep. 18th, 2007|05:15 am |
Tagad viņš izskatījas mazliet labāk – es centos uz viņu skatīties no aizmugures – reizēm viņš likās pat glīts: viņam bija kalsna mugura kā aziātam, bet diemžēl mati arī kaudze kā ķīnietim, un tas ļoti kontrastēja ar viņa šauro galvas formu, turklāt uz deguna viņam auga spalvas – es centos tās neievērot, lai gan nekad neko tādu redzējis nebiju. Matus vienreiz pieteicos apgriezt, lai izskatās cilvēcīgāk, bet rezultātā viņš sāka mani ar to šantažēt un prasīt, lai katru nedēļu pielīdzinu – tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja no manis izdiedelēt kaut cik maigumu, jo tā reize, kad mēs pārgulējām bija pirmā un arī pēdējā.
Mēģināju saglabāt koleģiālas attiecības, lai gan dzīvojām vienā istabā un dalījām vienu un to pašu cieto taizemiešu matraci. Kad sāku tikties ar Vinsānu, centos mājās parādīties pēc iespējas retāk, lai gan tur stāvēja visas manas mantas un apartūra. Tikāmies tikai tik daudz, lai apspriestu scenāriju – viņš protams to izmantoja un visu laiku vēlējās izdarīt labojumus stāstā. Beigās visu nācās pārrakstīt. Viņš sāka rīt antidepresantus un dzert šņabi ik vakaru, ēda minimāli. Tas bija neizturami – viņš staigāja gar studiju platajā tēva smilšukrāsas putekļu mētelī ar nokareniem pleciem un pārmetoši skatījās, gaidīja lietū. nevarēju novērst acis no viņa neglītā, porainā deguna. Likās, viņš juta manu skatienu, bet man dažreiz bija viņu ļoti žēl, tomēr gulēt ar viņu skaidrā prātā nespēju un man derdzās, kad viņš man miegā aplika rokas.
Dažreiz tomēr mums izdevās arī draudzīgi patērzēt, mazliet uzpīpēt un apēst kādu picu, bet līdz ko viņš atguvās, uzreiz sāka spraukties iedzimtais lecīgums un nesaprastā ģēnija sindroms. Un viņam arvien vairāk trīcēja rokas – viņš bija nekur nedrīgs operators, bet vienīgais, ko uz to mirkli varēja sarunāt.
Vakaros viņš līdzinājās savas māsas pekinietim – sunim, kas nekad nebija sapārots, tāpēc apleca visas mīkstās mantas - māsas dzīvoklis spēcīgi smirdēja pēc suņa spermas, bet tai bija pofig - viņa no rīta līdz vakaram smēķēja hašu un truli skatījās googlē darba piedāvājumus un dzīvoja uz kakla plikpaurainam kretīnam gados. Viņai bija gandrīz tricārs un viņa joprojām gribēja kļūt par aktrisi – mēs ar Rafaelu viņai šo iespēju arī sagādājām. |
|