|
Sep. 18th, 2007|05:35 am |
Kad, iznācis no armijas, viņš atkūlās pie manis uz Rīgu ar motivāciju – tu dzīvoji uz kakla man, tagad ir tava kārta mani uzņemt, noīrēju viņam istabu Upīša pasāžā – kādā no komunālajiem dzīvokļiem, kur dzīvoja viens mans bijušais draugs. Tobrīd pats biju iegriezies Rīgā uz neilgu laiku ar darba pilnām rokām, turklāt regulāri sevi piebaroju ar amfiku, lai varētu iespēt visu, kas bija sasolīts un no ka man izdevās labi ja puse, jo kā jau pilsētā, kurā mēdz apstāties laiks un stāvēt ļoti ilgi, paspēju iekāpt ar vienu kāju kādās šķietami sen izbeigtās attiecībās ar cilvēku, kurš tobrīd bija mans šefs.
Uz ātru roku izrādīju Rafaelam centru, kurā neapmaldītos pat pirmsskolas vecuma bērns, un pāris reizes paņēmu viņu līdzi uz filmēšanām Latgalē, gandrīz visu pārējo laiku viņš nogulēja istabā pieplacis viskijam un šņabim, ja vien Andrim neizdevā sviņu uzsliet un pierunāt uz kādu iedzeršanu ar viņa bijušās sievas draudzenēm – jautrām kundzēm ap 50, dažām aktrisēm, dažām māksliniecēm, ko viņš man vēlāk raksturoja kā psihopātiskas dzērājas, kāds viņu acīs drīzāk bija viņš pats, bet Andris pat mazliet viņā iemīlējās, lai gan viņa vārdu spēja atcerēties tikai dzērumā. Īsti nezinu, kā viņi sazinājās – ne viens ne otrs nezināja nevienu svešvalodu, turklāt Andri pēdējā laikā nespēja saprast pat teātra režistors, kurš spītīgi viņu paturēja ceļojošajā trupā, jo reiz bija presē izteicies, ka Andris ir nenovērtēts talants, kas viņš iespējams arī bija – vismaz dzīvē viņš bija kolorīts tips. |
|