readme.txt

Skolai drīz akreditācija. Tas nozīmē, ka katru dienu ir jāatklausās totāls brainfucks par tēmu: cik visiem jābūt labiņiem. Principā klaji tiek propagandēta līšana pakaļā un savas skolas slavināšana. Nu kaut vai, piemēram, nevajag sūdzēties cik viss ir slikti [lai gan ziemas vidū vestibilā bija mīnus kaut kādi 2 grādi un tualetes papīrs parādās uz 1. septembri], bet ka to visu vajag skaisti ietērpt dāvanu papīrā un aptīt ar lentīti. Diplomātija, saproties. Vai tiešām viņiem nav skaidrs, ka skolēns nav muļķis un iesmīn par šitādu smadzeņu skalošanu, jo principā pašiem pedagogiem tagad jāiespringst un jāmēģina aši noslēpt visus īlenus, kas lien ārā no maisa.
Un tagad sāks aktīvi ķerstīt tos, kuriem ir viena klade visiem priekšmetiem. Ak, vai.

Pēdējā laikā sanāk kaut kā stipri par daudz čīkstēt un īdēt. Skolu es izturēt nevaru, vienīgais, kas līdz ir sēdēt Maskā. Un tas tā ir jau labu laiku. Mācīties nemācos, taču atzīmes ir labākas nekā pagājušogad. Pārsvarā izbraucu uz nenormāli bezkaunīgu haļavu. Slinkums aug augumā. Daļai apkārtējo jau esmu paspējusi sakrist uz nerviem, nezinu kā mani spēj paciest. Bet nu liels paldies. Nopietni.

Čīk, čīk.

Atceros, kad mēģināju iečīkstēt Edgaram ausī palēcienā un ejot es atdauziju zodu un pie stiprāka sitiena būtu šķīrusies no zobiem. Kaut kā negribās, lai tas notiek arī tagad. Tikai morāli.

tātad:
( ... tālāk ... )