readme.txt

Mjā. Ķempes ielas traģēdijā bojāgājušajiem uz lodžijas lūka bija nokrāmēta tā, ka nevarēja attaisīt, lai tiktu vismaz stāvu zemāk. Mums uz identiskas lodžijas, kad bija remonts, grīdu noflīzēja. Es, goda vārds, to smago metāla + flīzēto lūku pacelt patiešām nevaru. Turklāt puļķis, ar ko to visu padarīšanu paceļ, stāvēja virtuvē, kaut kādā atvilknē pie vecām atslēgām, skrūvgriežņiem un tamlīdzīgiām lietām, ko faktiski nekad neaiztiek.

Stulbi jau, ka par tādām lietām sāk domāt tikai tad, kad nelaime ir jau notikusi ar citiem, bet nu vismaz tagad, nevis nekad.

Patlaban šķelmīgais skatiens, izstaipīšanās, mati vienā lielā murskulī, mazliet ož pēc ciaretēm iepriekšējā vakara dēļ, plūstošs miers un patīkams slinkums.

Šovakar pēdējais Cabaret.

Rīt viss turpināsies kā parasti. Varbūt ar nelieliem izņēmumiem. (nezinu vēl kādiem)

Pēc nedēļas, kurš zina, kas būs.

Pēc mēneša?