readme.txt

es esmu sirdsapziņas cilvēks, sirdsapziņas vergs, būtībā. bailes no sirdsapziņas ēdiem man liek darīt tā, kā es daru tagad - slēpties, liekuļot un darīt tā, kā es nedarītu ja man šīs mazās sirds balstiņas nebūtu. es čkarēju, piedrāžu un pēc tam dusmojos uz sevi par nepiepildītajiem solījumiem, izdrāztajām ilūzijām, ko esmu radījusi pati savām roķelēm. nu kad, kad jel tas reiz beigsies? ar kādiem līdzekļiem man nožmiegt savu sirds apziņu? kura ir tik sasodīti apzinīga, ka nedod man mieru pat miegā. fcuk.

gribēju jums pasūdzēties par savu latv. val./lit. pedagoģes sistemātisko "savējo būšanas" principu ievērošanu, kas pēdējā laikā paliek arvien nekaunīgāki. secināju, ka pukstēt šeit nav īpašas jēgas. un vispār - pedagogi, kas bezkaunīgi šķiro skolēnos "savējos" un "citos" ir linčojami. un jo naskāk, jo labāk. bez žēlastības, bļin.

ja es pacīnīšos pret šo konsekvento un apbrīnojamo "savējo" mašinēriju, labu atzīmi gada beigās man neredzēt. ja nepacīnīšos, būšu dusmīga uz sevi un kritīšu visiem uz nerviem ar pīkstēšanu par nevarību pret šo pretīgo rīcību. tātad jāpacīnās par taisnību.