vecāki ir vislabākie tad, ja viņi ir aizpisuši prom.. sevišķi jau nu uz vīkendu..
sīkak nav vērts stāstīt :)P
sīkak nav vērts stāstīt :)P
June 7th, 2003
nekad nebūtu domājusi, ka sakritības un nejaušības var savirknēties tā, ka padara situāciju nepanesamu uz nenoteiktu laiku.. viss aizsākās tik jauki..
mēs ar![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
malfoy draudzīgi devāmies prom no manas mājas.. katrs gan uz savu pusi - viņš uz juglu. lai brauktu uz ādažiem, bet es - man bija jādodās uz zolitūdes pusi.. pierunājis mani viņu pavadīt, neskatoties uz to, ka man bija maz laika, viņš iesēdās tramvajā.. man bija 20 minūtes laika lai nokļūtu no VEF kultūras šķūņa līdz zolitūdei.. ceļš uz zolitūdi nav aprakstīšanas vērts, tādēļ neiedziļināšos.. izkāpusi ārā no autobusa lēnā riksīti devos uz vecmuteres dzīvokli.. nonācu līdz podjezda durvīm.. un tad pār mani nāca nejauša atklāsme - ES NEZINU DURVJU KODU... izmisīgi meklēju attiecīgo ciparu un burtu kombināciju mobīlajā, bet man paveicās - durvis atvēra kāds vīrietis.. sajutu līksmi sirdī - beidzot siltums, drošība, internets, tualete, ēdiens.. bet kas to deva.. es ierados pie durvīm 22.43.. nozvanijos līdz baltajām pelītēm, bet durvis vaļā nevērās.. kredīts mobīlajā bija sasniedzis tieši 0 sant. vērtību.. radas doma aiziet uz mego un nopirkt to debīlo atjaunošanas karti.. pirms tam pameklējot vai gadienā durvju kods nav ierakstīts pie īsziņām nez kādā rakā es devos ceļā.. daudz tumsas ēnu, krievu kas bļaustās un spiedīgs urīnpūslis.. aizgāju līdz mego ar cerību ka minētais veikals BŪS vaļā.. skatos - jā.. gaisma ir, cilvēki kautkādi rindā stāv.. un priekšā durvīm - kautkādas pārdevējas stāvs.. drošu sirdi veru durvis vaļā.. un tieku kā ar auksta ūdens šalti aplieta - veikals slēgts tiek 23.00 un bāž man sejā pulksteni kas rāda 22.57.. es sapanikojos un sāku dirsties ar viņu cik man tas ir svarīgi, bet viņa bezjūtīgi aizver durvis un aizslēdz.. otrs veikals blakus strādā līdz 24.00 bet atkal ir problēma.. nepieņem kredītkartes.. ņemiet vērā, ka lētākā zivs maksā 1.75, bet skaidrā naudā man bija 1.65.. 10 santīmi pietrūka.. sarūgtināta vilkos uz podjezdu.. apsēdos pie durvīm un sāku lasīt grāmatu.. protams pirms tam sirsnīgi izzvanījusies pie durvīm.. kāds vīrietis izgāja ārā izvest savus suņus.. kad viņš aizgāja radās doma uzjautāt viņam pēc mobīlajiem sakariem lai vismaz informētu māti par to.. atnācis atpakaļ suņu vīrs noliedzoši atbildēja uz manu jautājumu - vai jūs varētu iedot savu telefonu lai piezvanītu.. nujā.. kur man prāts - izvest suņus uz 5min un ņemt līdzi mobīlo.. nogaidījos vēl labu laiciņu.. sāka gribēties pīpēt un urīnpūšļa spiediens lika par sevi manīt.. kad izdzirdēju, ka verās vaļā poģika durvis, un ka nāca 2 cilvēki - vīrietis ar sievieti es uzelpoju.. parādijās neliela cerība tikt tajā dzīvkolī vai dajebkur kur vismaz ir gulta.. izdevās sazvanīt māti, viņai vecmuteri un vecmutere ielaida mani iekšā.. viņa bija paspējusi aizmigt un loģiski ka nedzirdēja manus izmisīgos zvanus..
tagad esmu šeit, jūtos nogurusi un domāju par gulētiešanu :)
mēs ar
malfoy draudzīgi devāmies prom no manas mājas.. katrs gan uz savu pusi - viņš uz juglu. lai brauktu uz ādažiem, bet es - man bija jādodās uz zolitūdes pusi.. pierunājis mani viņu pavadīt, neskatoties uz to, ka man bija maz laika, viņš iesēdās tramvajā.. man bija 20 minūtes laika lai nokļūtu no VEF kultūras šķūņa līdz zolitūdei.. ceļš uz zolitūdi nav aprakstīšanas vērts, tādēļ neiedziļināšos.. izkāpusi ārā no autobusa lēnā riksīti devos uz vecmuteres dzīvokli.. nonācu līdz podjezda durvīm.. un tad pār mani nāca nejauša atklāsme - ES NEZINU DURVJU KODU... izmisīgi meklēju attiecīgo ciparu un burtu kombināciju mobīlajā, bet man paveicās - durvis atvēra kāds vīrietis.. sajutu līksmi sirdī - beidzot siltums, drošība, internets, tualete, ēdiens.. bet kas to deva.. es ierados pie durvīm 22.43.. nozvanijos līdz baltajām pelītēm, bet durvis vaļā nevērās.. kredīts mobīlajā bija sasniedzis tieši 0 sant. vērtību.. radas doma aiziet uz mego un nopirkt to debīlo atjaunošanas karti.. pirms tam pameklējot vai gadienā durvju kods nav ierakstīts pie īsziņām nez kādā rakā es devos ceļā.. daudz tumsas ēnu, krievu kas bļaustās un spiedīgs urīnpūslis.. aizgāju līdz mego ar cerību ka minētais veikals BŪS vaļā.. skatos - jā.. gaisma ir, cilvēki kautkādi rindā stāv.. un priekšā durvīm - kautkādas pārdevējas stāvs.. drošu sirdi veru durvis vaļā.. un tieku kā ar auksta ūdens šalti aplieta - veikals slēgts tiek 23.00 un bāž man sejā pulksteni kas rāda 22.57.. es sapanikojos un sāku dirsties ar viņu cik man tas ir svarīgi, bet viņa bezjūtīgi aizver durvis un aizslēdz.. otrs veikals blakus strādā līdz 24.00 bet atkal ir problēma.. nepieņem kredītkartes.. ņemiet vērā, ka lētākā zivs maksā 1.75, bet skaidrā naudā man bija 1.65.. 10 santīmi pietrūka.. sarūgtināta vilkos uz podjezdu.. apsēdos pie durvīm un sāku lasīt grāmatu.. protams pirms tam sirsnīgi izzvanījusies pie durvīm.. kāds vīrietis izgāja ārā izvest savus suņus.. kad viņš aizgāja radās doma uzjautāt viņam pēc mobīlajiem sakariem lai vismaz informētu māti par to.. atnācis atpakaļ suņu vīrs noliedzoši atbildēja uz manu jautājumu - vai jūs varētu iedot savu telefonu lai piezvanītu.. nujā.. kur man prāts - izvest suņus uz 5min un ņemt līdzi mobīlo.. nogaidījos vēl labu laiciņu.. sāka gribēties pīpēt un urīnpūšļa spiediens lika par sevi manīt.. kad izdzirdēju, ka verās vaļā poģika durvis, un ka nāca 2 cilvēki - vīrietis ar sievieti es uzelpoju.. parādijās neliela cerība tikt tajā dzīvkolī vai dajebkur kur vismaz ir gulta.. izdevās sazvanīt māti, viņai vecmuteri un vecmutere ielaida mani iekšā.. viņa bija paspējusi aizmigt un loģiski ka nedzirdēja manus izmisīgos zvanus.. tagad esmu šeit, jūtos nogurusi un domāju par gulētiešanu :)