readme.txt

"Kādēļ mans vaiņadziņš

Šķībi stāv galviņā?

Kā tas šķībi nestāvēs,

Pilns kad tautu valodām!



Vainadziņu valkādama,

Par Laimiņu nebēdāj';

Kad noņēma vaiņadziņu,

Lūdzu Laimas raudādam'.



Tais', tautieti, niedru klēti,

Sudrabiņa vadzīšiem,

Lai tur kari mūs' māsiņa

Savu zīļu vaiņadziņ'.



Tilti rībi, tautas jāji,

Nejāj mani bāleniņ';

Kad jās mani bāleniņi,

Žvadzēs vara zobeniņ'!



Redz, kur stalti kara viri,

Mani balti bāleniņ',

Ar zobenu vārtus vēra,

Stāvu dīda kumeliņ'!"



Tā dziedāja panākstnieki,

Preceniekus gaidīdam',

Precenieki Burtniekpilī

Ar pie vārtiem sajāja;

Lāčplēs's, Koknes's ar daudz citiem

Pavadoņiem ieradās.

Tie pēc veca ieraduma

Gluži sveši izlikās:

Prasīja pēc mājas vietas

Sev un saviem kumeļiem;

Sētā atkal kāzu ļaudis

Viņus visād' tirdīja:

Prasīja, no kādas tautas

Un uz kurien' iedami,

Vai šos arī droši varot

Labā mājā paciemot.

Kamēr vecais Burtnieks nāca,

Pats tos iekšā ielaida.

Istabā bij galdi klāti,

Pielikti ar ēdieniem;

Pašā vidū divi krēsli

Izpušķoti stāvēja.

Uz šiem krēsliem precenieki

Abi divi nosēdās,

Vēlējās, lai viņiem rādot

Visu skaistās jaunavas.

Kāzinieki tagad vitoiem

Šādas tādas pieveda;

Bet tie visas atraidīja,

Prasīja pēc labākām,

Kamēr beidzot priekšā nāca

Laimdota ar Spīdalu.

Tās bij greznās rotās ģērbtas,

Galvās kroņi uzlikti,

Izrakstīti dārgām zīlēm,

Apkalti ar vizuļiem.

Precenieki augšām cēlās,

Teica, šis tās īstajas;

Sēdināja viņas krēslos,

Paši līdzās nostājās.

Tagad viņi vaicāt sāka,

Vai šos kroņus pārdošot.

Būšot šie ar dārgu naudu

Dārgu preci aizmaksāt.

Pašas jaunās klusu cieta,

Kāzinieki runāja;

Teica, ne ar pūru zelta

Nevarot tos aizmaksāt,

Ne ar varu, nedz ar karu

Tikt pie viņu vizuļiem.

Tomēr pēc no abām pusēm

Labprātīgi salīga

Un, kad šie bij solījušies

Sargāt tās un lutināt,

Arī pašas valkātājas

Preceniekiem vēlēja.

Tagad nāca vaideloši,

Abus pārus laulāja:

Salika tiem rokas kopā,

Laimai viņus dēvēja,

Apsēja ar ozollapām,

Sapītām ar vītenēm;

Pie tam viņi šādus vārdus

Svētīdami runāja:

"Tā kā slaida vītenīte

Vijas apkārt ozolu,

Tā lai vijas līgaviņa

Apkārt savu arāju!"

Jaunie vīri izplatīja

Tagad kāzu dāvanas;

Līgavas tiem savus kroņus

Atdeva ar asarām;

Un šie viņām galvā lika

Dārgas samta cepures,

Apšūtas ar cauņu ādām,

Izrotātas sudrabā;

Jaunās tad aiz galda veda

Un tām blakus nosēdās.

Nu tik sākās kāzu dzīres

Vairāk dienu, naksniņu,

Pavadītas koru diesmām,

Daudzām dejām uzvestām.

Tomēr vecais Burtnieks beidza

Kāzu dzīres agrāki,

Nekā citkārt ierasts bija,

Miers kad zemē valdīja.

Jaunie pāri nedabūja

Ilgi kopā priecāties

Un pēc kāzām klusā mājā

Baudīt jauno laimību,

Liktens, nenovēršams liktens

Jaunos vīrus piespieda

Atrauties no mīļām krūtīm,

Dot9es atkal klajumā,

Tur, kur, šķēpus, bruņas laužot,

Kājas samirkst asinīs.