readme.txt

RAINIS



LELLĪTE LOLĪTE

VIŅAS DZĪVE UN GALS







LAIMIŅAS ILGAS



Laimiņa mazā var laimīga būt,
Bet vienas ilgas sirsniņa jūt:
«Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi
Dabūt mazu, mazu lellīti!»

- «To ziemsvētku vīrs varbūt atnesīs -»
«Vai drīz viņš atnāks? vai itin drīz?
Es vēstuli gribu tam uzrakstīt,
Lai atnāk šogad tūlīt, tūlīt!»

- «Būs, būs!» tu saki, «pie durvīm viņš jau!»
«Bet ziemassvētku kā nau, tā nau.
Un, kad tie nāks, - vai ar lellīti?
Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi!»







LEĻĻU TIRDZIŅŠ



Nāc, māmiņ, pa ielām paklejosim,
Leļļu tirdziņu drusku, drusku aplūkosim!
No visiem tas man visvairāk tīk,
Kaut skatīties citos ar neapnīk.
Tev nebūs jāpērk, nāc, nebaidies,
Es tiešam tāpat tik, tik skatīties.

Rau, leļļu bērniņus tur, tos glītos,
Pieiesim tuvāk, lai apskatītos!
Viena balta lellīte meitiņa,
Kā viņa kājiņas kustina!
Un tur tā mazā, tai kleitiņa rozā, -
Vai redzi, viņa pat galviņu groza!

Tik zilas acis! un kā viņa smaida!
Es tiešām teiktu, ka mani tā gaida.
Bet es jau klusu, - lūk, mājiņu!
Tur lellīte skatās caur lodziņu.
Tur skaisti trauki! tur leļļu kanna!
Tur pat priekš lellēm vēl peldu kanna!

Ak, visi skaistie, skaistie daiktiņi!
Kaut nāktu jel drīzāk tie ziemsvētki!
Kaut man jel to ķēķi, to kannu un slotu, -
Kad varētu - arī to lellīti dotu!
«Kad rātna būsi un paklausīsi,»
Teic māte, «gan svētkos ko atradīsi.»







ZIEMSVĒTKI



Visu gadu bērniņi gaidīja,
Nu ziemassvētki atnāca!
Jau visur dedzina eglītes,
Mirdz vienās guntiņās pazares;
Spīd svecītes, zilas un sarkanas,
Un kādas tur saliktas mantiņas!

Un lellīte ar! - rozā kleitiņa!
Ak, ak, nu es būšu tai māmiņa;
Es šūpulītī to ieguldīšu,
Es negantās mušas projām dzīšu,
Un dziesmiņas es viņai dziedāšu
Par zelta sapnīšu valstību!

Tas ir man, ko tirgū tik apskatījos,
Par ko pat sapņos padomāt bijos!
Ij Antiņš saka: «Labs svētku tirdziņš!
Man tas, kas visvairāk tīk, - šis zirdziņš!»
Lai Antiņš! Man sirsniņa priecīga:
Man ziemsvētki lellīti atnesa!







NO RĪTA



No rīta, tikko acis ver,
Jau Laimiņa pēc lelles tver:
«Kā gulējusi maziņā?
Vai silti bija sedziņā?»
Te arī brālīts Antiņš klāt,
Nāk māsiņu jau sveicināt;
Ij Tālvars galvu liec: «Labrīt!
Kā klājas, lellīt jaunkundzīt?»







LOLĪTE



Manu lellīti
Sauc Lolīti.
Viņas actiņas
Zilas, spīdošas.
Lolīte labiņa,
Klausa uz vārdiņa.
Kad gulēt nolieku,
Nebrēc ne drusciņu
Un nekust nemaz,
Lai to vēl izdara kas?







LELLĪTE SLIMA



«Kā tad nu lellītei
Šodienu iet?»
Māmiņa gluži
Uztraukta šķiet.
Lellīte slima,
Ārsts galvu krata,
Pulsiņu rauga,
Pēta un skata.
Beigās nosaka abi:
«Rītu būs atkal labi.»







NOSLĒPUMS



Pagriez, Lolīti, austiņu!
Ko es tevim pateikšu.

Tikai klusi, klusiņām!
Ka to nesaki nekam!

Pincei ir trīs incīši
Tavā šūplī ielikti!

Akli vēl, bet rāpjas jau,
Visi pīkst un ņaud: ņau! ņau!

Skriesim skatīt, Loliņa!
Vēl neviens to nezina.







NEMIERĪGAS MĀJAS



Lellīte Lolīte dodas uz pusdienas dusu,
Lai nu visi stāvētu klusu!

Bet kas to dos
Mūsu Mazlellīšos?

Tiku taku pulkstenis sit,
Ritu, ritu riteņi rit,

Gigu gagu zostiņas dēdina,
Ar troksni spārnus vēdina.

Ar to vēl nepietiek,
Neviens mierā nepaliek:

Pēkš, pēkš pīlītes čāpo,
Ķer tārpus, kas zemē rāpo;

Kla, kla, kla kladzina vistiņas,
Kikrikī gailītis nosaucas;

Visi kliedz, viens par otru traucoties,
Trokšņo, viens caur otru jaucoties.

Tāds gigu gagu, tiku taku,
Tāds kikrikī un kliku klaku -

No paša agra rītiņa
Lellītei nau miera neviena brītiņa.