| Date: | 2010-10-18 00:02 |
| Subject: | lietus bija lijis, kad saliju |
| Security: | Public |
es nodarbojos ar latviskuma izkasīšanu, tā meklēšanu un ravēšanu, es tā cenšos kļūt par labāku cilvēku. tas ir kā ērces, tās raut ārā, un ik pa laikam kāda inficētā, tad es vemju un man reibst galva
un reibst kad nav ko nīst, nicināt, tad eju uz grāmatnīcu, lasu avīzi vai satiekos ar paziņām. nākamajos rītos man liekas, ka esmu dziļš kā caurs katls, kamēr citi ir tikai tējas tasītes, smilšu tējas. dievs kad atstāj, tas vēl nav traki, kad piestāj ikdienas prāts, tad ir viss cauri, ne ko teikt, neko. neparasta prāta zaudēšana ir traki, tas sāp, skumīgi kļūst, man ir neparastā prāta kapiņš, pie tā es sēroju, raudu, naktīs šņukstu brēcu pēc rīta skaļi.
kad atvados es saku "ar dievu", tā es saku - ņem dievu līdzi, es eju mājās
ar dievu
post a comment
| Date: | 2010-10-18 00:30 |
| Subject: | d |
| Security: | Public |
Es iedomājos, ka pretīgs es tagad šķietu, jo negribēju būt viens. Šī vēlme tad mani urdošā dzina pat pie pretīgajiem. Gulēju ar tiem, domāju ka viss. Bet tev atnākot sapratu, apjautu, ka kustība ir tas, kas dzīve.
Tikai ne viens. Tad lai nodrošinātu sev domubiedrus, kas man līdzīgie, došos uz tualetēm kur dāmas, madāmas. Es zinu, ka tās vienmēr sēž uz tiem podiņiem, pirms tam tad (kā es domāju) nomasturbēšu, izmetīšu sēklu, savus mazos (neuztraucaties, drīz mammīte jūs uzņems)uz dāmīšu mazo podiņu maliņām (cik necienīga vieta, bet tās maliņas mežģīņotas, izrotātas un rotājumi tad aicinoši aicinās sēsties, tad esiet gatavi sēšanos kā aicinājumu pieņemt).
post a comment
| Date: | 2010-10-18 21:16 |
| Subject: | n |
| Security: | Public |
Man patika reiz klaiņot un klaiņodams es nedaudz nejauši spēru soļus sānis, lai tad pretī nākošais mani nemanot slātu tik taisni, pēdējā mirklī pirms uzgrūstos strauji sarautos un spurgtu, sprauslātu, sauktu "oi" un "ui", "oi". Vācu es tos saucieniņus mājās, smiedamies un smaidot (tad vaigu smaidu bedrītēs dzērienus lietu un sev izdzert ļautu) atceros to īpašniekus. Tik interesanti, ka darīju tā ik pārdienas. Pēc pārdienām man izsita zobus, uzgrūdies es biju kungam ar vēderu lielu, ka čuru mietiņš tam pavēderi par mājvietu pieņēmis tik mīļu, ka ārā vairs nelien; vīrs, kurš mani izmācīja, tā tagad atceros to, jo interesantāk, intensīvāk, jo mazāk zobu, tos nēsāju tad blakus plombju kabatai. Ziniet, man tagad iet tik interesanti, ka zobi drīz mani atstās un atstājot vēl bakstīs - zini, tu vienmēr esi bijis bezzobains.
post a comment
|
|
|
|
|
