A es zinu, kas man viņā patīk. Augšlupa. Bučot, bučināt, kodīt un mīlināt. Un vēl man patīk viņa āda, kas solārija nedaudz apbrūnināta. Un viņa augums visā kailumā no pašiem blodo matu galiņiem līdz kāju nadziņiem. Un vēl man patīk auskari viņa paša darinātie. Un vēl man patīk mana roka viņējā. Un viņa smaržas. Un gulēt visu dienu blakus un sagaidīt Jauno gadu gultiņā blakus patīk. Un gribu tur palikt ilgi, ilgi. Gulēt blakus un zem un virsū; ielīst padusē un, glaudot vaigu, klusītēm aizmigt vairākas reizes vienā diennaktī. Patīk viņa smagā, palaidnīgā roka, kas māk it visu, visu. Un patīk, ka viņš ir kārtīgs un smuks, un gudrs, un dvēselisks.
Nepatīk tikai tas, ka viņš pārlieku kautrīgs reizēm. Un reizēm maz runā. Tā grūti uzminēt, ka viņam patiesībā grūti, grūti. Gribas, lai viņš uzticās. Ak jā, un gribas, lai viņš iemāca man uzticēties viņam, pārkož biezo, biezo rieksta čaulu.
Bail atkal par ātru apsvilināties un raudāt pēc tam.
Lūdzu, Tu tur augša!

Un pašu tā kaitina, tā kaitina... Nu tad, kad gribas visu tik ātri un uzreiz. Viens randiņš, otrs randiņs un gribas jau dzīvot kopā. Bet gribas, lai izdotos. Gribas atdoties emocionāli. Gribas sajust, ka tas otrs arī atdodas emocionāli. Fiziskais jau bija. Un bija TIK labi! Tā jocīgi, bet gribētos pat apprecēties.
Tā vien gribas izbļaut skaļi: "Lūdzu pārkod manu skarbo čaulu!"

Vot sagribējās uz īstu, banālu randiņu ar puķēm, kafejnīcām un tā pa skaisto.

Beidzot kāds mani atkal ir ienteresējis. Jau galvā kaļu plānus, kā tikt tam visma klāt.
Bet smiekligākais tomēr laikam tajā visā ir tas, ka toreiz tas mazais seksiņš likās tāds pasmieklīgs un man joprojām mājās ir viņa iegūšanas trofeja. Jā toreiz ar viņu sākās vienas nakts puišu apzagšana to mazo trofeju vārdā. Piespraudīte, poga, cigarete, šķiltavas...
Tāds šausmīgi mīlīgs viņš liekas. Gribas sabužināt un saucināt; pasēdēt klēpī un paglaudīt viņa gaišos matus.

Ha, kas gan būtu to domājis. Satiec pēc gada un viņš liekas pavisam cits cilvēks.

Zadalbala visa dzīve un visi cilvēki apkārt!
Un vecums arī laikma klāt. Negibas vairs neko nejaušu, ātru un gaistošu. Gribas lielo lovi un kliegt Bjorkas "Come to me" (jā, joprojām uzskatu, ka to dziesmu viņa uzrakstīja tieši par mani un tieši man). Gribas tā vienkārši, mierīgi, skaisti un kārdinoši.
"Suka bļe" - tā varētu teikt.
Negribu es būt veca! Mēles galā jau par sāk tirināties "a vot gribētōs āāprecēties..."

Jā, un tāpēc gruzis! Suka, bļe! Jā, atkal jau lamājos.

Un tas vīrišķis ar suni man šodien sekoja. Ko vajag? Ko seko, ja nevari pienākt un uzsākt sarunu, bļe!
Pagaisa vasara ar visu savu neaizsniedzamo kārdinātāju. Miers ar Tevi! Tu man vairs nepatīc. Jā, to es tikko izdomāju.

O, sveiki!
Izrādās, ka man ir uzradusies tieksme uz aizņemtiem vīriešiem. Nepietiek ar to družkas draudziņu, tagad vēl kaut kāds. Labi, tas pēdējais nāca pats uzmākties, bet ģimenes skandālā vienalga biju iesaistīta. Pēdējā gadījumā es patiesi varētu kliegt to ņevinavatajā jā, ōn sām prišōl! Nu pats sāka runāt; pats aiz rokas vilka uz citu, mierīgāku, ērtāku telpu parunāties; pats cienāja ar alkoholu. Nu pats! Un es patiesi pat acis nezibsnīju pirmā! Vienkārši skatījos filmu.

Mmmm, bet smuks viņš bija. Ties gan, ar bērnu. Bet bērns arī smuks. Visus redzēju!

Diez tas ir slikti, iekārot družkas draudziņu, spēlēt skatienu spēlītes ar viņu un atklāti flirtēt?
A vainu nemīkstina apstāklis, ka viņš arī to dara un atbild uz manām mazajām palaidnībām?

Es gribu cēlsirdīgus žestus un pārsteigumus. Es gribu, lai man pierāda un pārliecina, ka man to patiesi atkal vajag. Nevajag man Tavas bērnu spēlītes. Īstas lēdijas neatsaucas uz pirmo svilpienu.
Un vispār, ko atlīdi atkal? Tikai nesen par skaisto vīrieti ar suni jau biju iesākusi sapņot, bet atkal Tu! Slieka tāds! Uzorganizē vismaz pārsteigumu! Pārsteigums neskaitās pēkšņa uzrašanās no nekurienes.

Jau paspēju sabīties, ka viņš ar visu savu suni ir pārvācies uz dzīvi laukos, apprecejis kādu lauku līzi un viņiem būs bērns. Viņš gan jūtas nelaimīgs, bet ir pārāk pieklājīgs un apzinīgs muļķis un tāpēc upurē visu sabiedrības uzskatu vārdā.

Nē, tik pat skaists kā iepriekš un tik pat smaidīgs mierīgi soļoja, ķerot saulrietu.

Ja es dzīvotu tur kut kur - lielajā Āmerikā, savās tīņu dienās gan jau būtu bijusi tā trakā spiedzēja. Fanotu par kādu Di Kaprio, izlīmētu sienas ar viņa bilžiem, krātu uzlīmītes un ietetovētu "ū, mans Leo...". Skrietu līdz sarkanajam tepiķim, lauztos pirmajā rindā (tiktu arī, jo to es arī šeit labi pieprotu) un man būtu pilns blociņš ar parakstiņiem (kuru jēgu es vēk šobaltdien nesaprotu).
Vārdusakot, viena stulba lauku boba esmu! Paņemu un samīlos nepazīstamā vīrietī. Nu, smuks. Nu, staigā ar suni ikvakaru. Nu, noskatās viņš ikreizi tā viltīgi. Nu un tagad man gribas jau līst bučoties! Dumjais sievišķis! Un vispār, mani uztrauc, ja neizdodas viņu satikt. Jā, kur viņš bija šovakara, a?
Nākošreiz, kad satikšu viņu, kautrīgi uzsmaidīšu un, ja šis neņemsies pirmais uzsākt sarunu, to darīšu es!

Ir tāds viens apakšveļas komplekts, kuru uzvelkot, es vienmēr satieku pašu, PAŠU. sakritība vai likumsakarība? Katrā sakritībā, esot sava likumsakarība - tā man kāds reiz teica.
Jā, tikai viņš vairs nav nekāds pats, pats, jo man pat vairs negribas ar viņu vienkārši aprunāties vai apjautāties, kā klājas. Es labāk stāvu divvientulīgi istabā un pie sevis ķiķinu par to, kā viņš nervozē.

A nav skaistu cilvēku uz ielām. Nu nav! Viņu vispār laikam nav. Neatceros vairs pat to pēdējo reizi, kad gribējās uz kādu atskatīties.
Sievietes tiek nopētītas kaut kādu atsevišķu objektu vai elementu dēļ. Dēļ skaistām kurpēm, mēteļa, vai somas. Dēļ frizūras vai auguma proporcijām.
Vīrieši pat tik daudz nav vērti.

Sajūtas ar laiku izbalo...
Izbalo, atstājot tikai skaistāko.

Jā, jā - es spiegoju un esmu glūņa! Un pie pirmās iespējas izlasi citu meilus, kas adresēti viņam, to izdaru! Labi, ne pie pirmās izdevības, bet pie trešās. Pie pirmās un ortrās izdevības vēl lauzos. Bet es jau neko nenoliedzu! Un tas tekts, kuru nocitēšu... "Viss, kas ir superlabi, liekas pseido labi un tā pa īstam nemaz neticās". Jā, tas manuprāt attaisno visu. Ir labi un tad tu tam nenotici un sāc šubīties un beigās aizbēdz. Jā, ar mani arī tā notiekas. Nemaz nenoliedzu, ka es mēdzu bēgt no savas laimes un prieka.
Jā, un man joprojām liekas, ka nekas vēl nav galā. Ne velti man iekšā viss nodreb, viņu ieraugot un ne velti ir tāds mulss klusums satiekoties, un ne velti viņam tā trīcēja rokas, valoda neraisījās un bija manāms satraukums, pēdējo reizi nejauši satiekoties.

Pamuļķie ļaudis, kas bēg no savas laimes! Bet ne jau nu es es un viņš esam tādi vienīgie.

Nu kur palicis ir tas wild women gars?
Kaut kā viss pārāk neinteresanti kļuvis. Liekas, ka pat flirtētmāka pazudusi... Un pārāk ātri parasti uznāk miegs. Un kas tas vispār bija piektdien, kad vīrišķis nāca runāties tik tuvu, tuvu? Nu kā var tā sakautrēties un nemanāmi slīdēt prom no viņa? A patīkams tač bija: i gudrs, i izskatīgs, i manierīgs, i ar labu mjūzikal + mūvī gaumi!

Negribas gan palikt vuldgāri rupjai, bet vienalga, Fuck off! Piektdien jāapņemas vienatnē kaut kur aizdoties un jāsadara nelielas blēņas! Un nekādas aizmigšanas!

Šodien visur jūtu viņa smaržas. Jutu, braucot tramvajā. Jūtu, sēžot darbā pie galda. Hmmm, satikusi gan laikam neesmu veselu dienu, bet smaržas pa īstam neesmu jutusi pat mēnešiem.

Un ledus ir sakustējies?

Sveiciens!

Pirksti niezaas un meele mezgjaas (nee, nee - man nekas nekait :P) no taa, kaa shii veestule (vaards "meils" man nepatiik) tiks uzverta. Nee, nu mees tachu varam sarunaaties, ko? Dumji buutu nesarunaaties, vaaaaaai ne? Cik gadus mees esam paziistami? Un tagad nesarunaasimies? Es atkaartoshos, tas buutu aarkaartiigi dumji! Skaists pamatojums, vai ne? :)

Principaa man gribeetos no Tevis dabuut vienu lietu. Precizeeshu, man ir viens luugums! No saakuma pamatoshu (oi, man patiik visu pamatot). Es te peedeejaa laikaa aarkaartiigi daudz staigaajos uz dazhaadaam filmaam. Vakar jau otro reizi biju "2046". Un taas filmas sakaraa man arii ir luugums, jo es atceros, ka Tu reiz lieliijies, ka Tev taa ir. Ir tachu vai es kaut ko jaucu? A es to vareetu kaut kaadiigi dabuut? Baisiigi viltiiga filma un taa kinoteaatra atmosfeera man shoreiz neljauj to izprast liidz galam. Cik reizes jau redzeeta... Un esmu matereaaliste: man, man, man arii vajag pashai to filmu! (gandriiz vai prasaas kaajas piesitiens)

Man savukaart driizumaa buus shis tas iz Ziemeljvalstu filmaam, vareeshu padaliities ar taam. Pagaidaam vareetu piedaavaat izmaksaat (kaa pateiciibas ziime) kaadu citu filmu. Man teiksim ieshanas kaartiibaa staav jau paaris filmas.

Ak jaa, gan jau saprati, kas ir rakstiitaajs. A varbuut nesaprati? Nu tad zinaashanai ** no *. He, hee :)

Uzrakstīta vēstule, kas patiesībā bija grāmata. Izteiktas vēlmes. Atstata "Teātra bārā". Un dumja īsziņa "Šoreiz pieliekam punktu. Vismaz šai nodaļai." Bet ko man darīt, ja vēl negribas to punktu? Ko darīt, ja apzinies, ka tas cilvēks nav vērts šo dumjo domu un pārdomu?
Sāpīgi ir atklāt dvēseli. Vēl sāpīgāk ir tikai tas, ka nav pretreakcijas. Kur pazuda labais, skaistais un mīļais? Tāds vispār bija? Principi apēda? Kā viss var beigties tik muļķīgi?
Es joprojām gaidu brīnumu... Gaidu uzaicinājumu un atkal to dauzīšanos, mīļumu un sarunas. Patiesi, patiesi gaidu...

Grūti ir nesaprast, ko tas otrs īsti domā un jūt. Tajā pat laikā tas arī ir interesanti un skudriņas raisoši.
Viņš ir jokains un man tas ārkārtīgi patīk!