rediisa

4:01pm: mīļvārdiņš
ja mani kolēģi turpinās lietot vārdu "radošs" tikpat intensīvi kā līdz šim, man drīz būs par 13% vairāk sirmu matu.

11:47am: sliedes

nesaprotu, kas man tas, kaut kāds dzelzceļu fetišs veidojas, vai kas. varbūt tas saistīts ar to pašu strīpu patikšanas jautājumu.

punkts viens, es jau kaut kad rakstīju, ka gribētu kādreiz iebāzt degunu londonas pamestajās metro stacijās. bet, punkts divi, tagad izrādās, ka arī amērikā ir vismaz viena ( interesanta vieta )

10:08am: piemērots apģērbs, tātad

es neprotu apģērbties atbilstoši laikapstāļiem. pagājšnedēļ, tātad, salu un drebinājos, līdz aizdrebinājos tiktāl, ka piegdien paliku mājās un drebinājos tur. tak šodien nolēmu spītēt arktiskajam aukstumam, sapakoties un doties uz darbu. nu, lūk, man tātad ir biezās zeķes (lai arī tās nav īsti legālas šajā iestādē, bet nu manējās vismaz nav sarkanas vai zaļas) un biezā jaciņa ar briedīšiem (man ir aizdomas, ka arī briedīši nav īsti legāli, jo iekļaujas kategorijā "lieli raksti"). un kas? a tas, ka man ir KARSTI!!! esmu pārkāpusi divus iekšējās kārtības noteikumus, bet apmierinājuma vienalga nav! man šitas tiešām sāk krist uz nerviem.

1:41pm: kafijas pūces

šodien ir apmēram ( tā )

2:10pm: vīrieši no marsa, sievietes - garlaicīgas

biju pusdienās ar diviem kollēgām - puikām apmēram manā vecumā. gribu būt interesanta un runāt par puiku lietām, nu, jū nov, viskas tāds brutāls un makten vīrišķīgs. es vakar nevarēju aiziet laicīgi gulēt, jo bija jāskatās filmu propmāsteru kontests face off (paldies anii.lv par info). kā viņi tur taisīja zombijus un maisīja asinis un šļakstīja tās pa sienām. un tad nāca tāds pilnīgi parasta skata vīrs bezmazvai auseklīšu džemperī, pastūma uz deguna augstāk brilles un atzinīgi novērtēja asiņu biezumu un reālistisko notecējumu pa sienu. un tad atkal nākamais vīrs komentēja netalantīgi uztaisīto zombiju. vārdsakot, dikti feini.

nu, lūk. es tātad visu šito izstāstu. puiki noklausās. ietur pauzi un tad gandrīz abi reizē: "oj, kādu es vakar pavāru šovu skatījos!"

vai tas ir normāli, es jums jautāju?

1:59pm: diagnoze
ko nozīmē tas, ka man šausmīgi patīk strīpas? es kā ieraugu kauko strīpainu, tā patīk. nu, ir pāris gadījumi, kad nepatīk. bet tad pie vainas ir necmukas krāsas, tāpēc tas neskaitās. pumpas nē. esmu mēģinājusi sev iepaticināt pumpas. nē, neiet krastā. tikai strīpas. nu, vēl 3stūri ir ok. bet tie vienalga tikai 2. vietā. strīpas über alles.

9:37am: tele-vī-zija

kopš pieslēdzos tai jūsu slavenajai interaktīvajai televīzijai un ieguvu savā rīcībā televizoru pilnu nekontrolējamiem dialogu logiem, kas virinās vaļā ciet pēc savas personīgas gribēšanas nevis manas komandas, tiku arī pie noslēpumaina vēstures kanāla, kam logo kā varoņu spēlei. sākumā izturējos pret to aizdomīgi, tad sāku laiku pa laikam mest uz to acis. līdz nu jau esmu tik tālu, ka gribu skatīties to nevis diskaverī. ibo raidījumi tur gari un salīdzinoši nopietni. atšķirībā no diskaverī histēriskās nēsāšanās ar vienu kaulu un runāšanas satrauktā balsī, ka, oh un ah, šī nu gan esot ze sensācija un tā stundu no vietas. beigās neviens nesaprot, ko par ko īsti bija jābūt sajūsmā, jo nekas vairāk jau arī netika pateikts. vai arī, šitaste, raidījums par kristāla galvaskausu. nu, to, ko indiana džonss medīja. šamējie, vārdsakot, iedod vienam ķīnietim uztaisīt tā galvaskausa kopiju. tad pagroza to rokās, pasvārsta un secina, ka ja jau ķīnietis varēja uztaisīt tik smuku kopiju, tad arī īstais kristāla galvaskauss esot feiks. tfutu. vienīgie jēdzīgie pēdējā laika raidījumi ir par hitleru. tur rāda izkrāsotas melnbaltās filmiņas. tādās pārdabiski košās krāsās. vēl mazliet un hitleram būtu uzkrāsoti sarkani vaigi kā seno laiku jumpravām. nevaru atrast uz sitienu piemēram bildi, bet nu jūs sapratāt domu. nujā, raidījumi vēl aiz to bija labi, ka stāstīja, kas dizainēja SS formas. hugo boss, idritvaikociņ (es tiešām to nezināju)! un lufthanza reklāmas nolūkos deva hitleram palidināties ar savām ļotenītēm. tas arī faktiski viss no pēdējā laika sakarīgajiem raidījumiem. jo pat pa investigeišan kanālu rāda tēvaiņus, kas skraida ar mikrofonu pakaļ spokiem.

tātad, ko es gribēju teikt. pavērošu ka es mazliet tuvāk to history kanālu.

2:32pm: zābīši, tātad

ok, davaj, es arī ielikšu dienas zābaku bildi. a to visi liek, tik es nē. jo man tak lāgā nekas nepatīk. un te pēkšņi - tadā! - ( aitzābaki ar ķēdēm! )

10:00am: dimdimdim dim dimdim
labi, pierunājāt, dodiet tos mīnus 30. vai pleznas, esnez. šorīt, vārdsakot, pārsimts metrus no mājas atdūros kaut kādā uzburbuša sniega laukā. a man kājās skaisti jauni melni zamša zābīši (nu, labi ne jau zamša, bet no tās šnites) ne ta pāri iet, ne ta atpakaļ uz mājām un zvanīt priekšniecībai, ka šodien darbā nebūšu, jo man nav laivas. tak saņēmos un raudādama laipoju pāri. un kad jau biju gandrīz līdz darbam aizlaipojusi (40 minūtēs, parasto 20 vietā), man tika celts priekšā pēdējais šķērslis - milzu ezers pie gājēju pārejas. un ne tikai. ezers jautri kūsāja arī gar visu ielas malu. tipa, jāsaceļ svārki un jālec pāri, vai. labi vēl, ka man negadījās kā fjoklai. tad es būtu sajukusi prātā uz līdzenas vietas. un nesakiet, ka vajadzēja vilkt gumijniekus. man kaut kā liekas, ka pilsētas budžetā kaut kad bija naudiņas visādu šitādu nokrišņu savākšanai. vai arī tie māņi vien un, kā te nesen kāds izteicās, katrs pats savas laimes kalējs - rātni pērk lāpstiņu un stum sev pa priekšu līdz pašam darbam?

2:42pm: smukais

( awww, pinkains tārpiņš! )

4:14pm: nedoddies notievēt

jēziņ, man liekas, ka es tiešām sāku iekristies! varētu pat intereses pēc pamērīt visādus apkārtmērus, veikt novērojumus un zīmēt grafikus. nubetjeibogu, svārki vairs nespiež. un tas tikai pēc 2,5 nedēļām bez ierastajām brokastīm. varbūt, ka ar dzimšandienas končām dabūšu visu atpakaļ. a to notievēšu vēl līdz nepazīšanai, kā te viena kolēģīte mūsu, kas bija veselīga sārtvaidze, bet tagad pelēks sērkociņš. visi šokā.

12:22pm: gremošanas sistēma

cibiņiem, kuriem nepatīk smirdīgas lietas, lūdzu tālāk nelasīt. ( consider yourself warned )

4:12pm: tēju risērčs
nesen pamanīju rimčikā jaunu kārdinošu tējiņu. tādā hakuna matata fontā rakstīts "african pride masala" un klāt piezīmēta ingversaknīte un kanēļa standziņa. šodien beidzot padevos kārdinājumam un iegādājos. nebija prātīgi liet tai virsū ūdeni no ūdenstorņa, jo tur tas nav pietiekami karsts, lai tēja labi ievilktos. nu, nekas. nākamreiz tipināšu uz tā saucamo virtuvi uzvārīt ūdeni. bet, ko es gribēju teikt, ka pat ar visu manu nemākulīgo apiešanos, šitā tēja izklausās labi. ir ticamības moments, ka tur iekšā tiešām ir tā saknīte nevis ķīmija.

11:57am: rīdings
īstajai grāmatai tomēr ir viena mega priekšrocība pār elektronisko. tai pašā interesantākajā brīdī neizlādējas baterijas.

7:50pm: lielā diena
šodien galīgi nebija laika depresēt, jo iestādē merlin bija jāēd burvelīgi gards alus krembrulē. tagad beidzot varu ķerties pie saviem 100. nutadpriekā vistu_zaglis!

1:46pm: mīklas veltnis

jā, kaut kā man ar virtuvi tomēr tās attiecības tādas pavēsas. īpaši šajā dzīvoklī, kur virtuvē nemaz ar nav tik viegli vispār ieiet. to var tikai sāniski. ibo centrā cēli stāv galds, gar sienu rašn tradišnal virtuves dīvāns ar atvāžamu sēdekli un otrā pusē veļmašīna. pāri paliek akurāt tik daudz vietas, lai sāniski izietu cauri. itkā ar to vēl nepietiktu, tas galds nemaz nav paredzēts normāla izmēra cilvēkiem, bet rūķīšiem. skojoši, uz viņa pasākt neko nevar. otrs galds - cēlā vārdā saukts par virtuves virsmu - ir apmēram 30cm plata josla starp plīti un izlietni un tad otra tāda pati starp izlietni un veļmašīnu. tur pat gaļas dēli nav, kur nolikt!

vārdsakot, ko es gribēju teikt. sagādāju es filadelfijas sieru (ar atlaidēm), kūkas pusfabrikātu un pat biešu sulu dabuju, jezusmaria. un ar ko tas beidzās? da ne ar ko. sieru es tagad smērēju uz maizes un ēdu nost tāpat. kūku... gan jau arī apēdīšu. sausā veidā pie kafijas. es kā iedomājos, kā es tur uz vienas kājas stāvot žonglēšu ar visiem tiem kastroļiem. danu. taisiet tās končas paši.

BET! es atradu jaunu satriecošu recepti. panakotu, izrādās, arī var bez cepeškrāsns izgatavot. tur, cik saprotu, baigi vienkārši - jāsalej sastāvdaļas pannā un gatavs. tas nozīmē tikai vienu žonglējienu. tik daudz ta es moš varētu tomēr.

es par to padomāšu.

2:22pm: pajautā
eueueueueu, alus cienītāji manā freidlistē, vai ir tiesa, ka prizmā ir šitaste (vai līdzīgs) avenīgais aliņš? tas ir vienīgais alus pasaulē, ko es varu dzert. līdz šim domāju, ka rīgā tāda nav un jāplāno ceļojums uz tālajiem brukseļiem. bet tad man pienāk šādas satraucošas ziņas.

10:33am: dāvaniņa

nu, ko, uzdāvināju sev ērīderi. gan ne kindli. nutur, dažādu apsvērumu dēļ. viens, ka izšķīros par krāsaino ekrānu, jo manās nullīšu un vieninieku pavēlnieku grāmatās ir krāsainas bildītes. pagaidām vēl nevaru saprast, vai es tās varu gana labi apskatīt, vai nē. pirmās dienas izklaidējos, konvertējot failus šupru turpu un pētot, kurš ir vissmukākais. vēl man gribējās, lai var krieviski lasīt. tech aprakstā bija teikts, ka es ot ciktur simts valodu atbalsts. vo, domāju, kļova. bet kad sāku spaidīt to aparātu, sapratu, ka tas bija domāts par izvēlnēm nevis par pašām grāmatām. vakar ar trīcošām rokām ielādēju tekstu krievu valodā un - jipī! - lasās. tagad man beidzot atveras visa lib.ru pasaule, gar kuru slienājos jau 15 gadus, jo baigi gribējās, bet tak bija baisi neērti lasīt. nu tā. kas vēl. šite arī ir tikai labā lappuse. sākumā tas mani nedaudz tracināja, jo, sassodīts, nav ticamības momenta! tad pieradu. tā ka nu, jā, sākam jaunu skaistu dzīvi.

11:31am: krīzes diena

vārdsakot, ar šausmām konstatēju, ka TĀ diena tuvojas. un TAS būs jau šonedēļ. es to nemaz negribu. man to nevajag. tajā dienā es būšu uz šīs laimīgās planētas nodzīvojusi 12 tūkstōši 700 astoņdesmit trīs dienas un man paliks 1 gads līdz tam vecumam, kas manā galvā ir kritiskā robeža. tīri individuāli man. jau no vidusskolas laikiem. jā, beidzot ir pienācis tas brīdis, kad es vairs negaidu dzimšanas dienas.

11:45pm: šopings
nekad vairs, es jums teikšu, neiešu es ne uz kādām atlaižu dienām. tur tak prātā var sajukt. kā tādā sektā. cilvēki ieplestām acīm un klīstošiem skatieniem. strīdas par to, no kuras puses drīkst stāties rindā pie uzlaikošanas kabīnēm. iet iekšā veselām ģimenēm un paliek tur pusstundu. nezinu, ko viņi tur dara. pielaiko pusi veikala, vai. vīriešu šmotku sadaļa gan tāda patukša. vienīgā vieta, kur laiski žāvājoties var apčamdīt mantas. un arī jostas tur ir smukākas. vienkāršas un glītas. sieviešu jostas ir ar Dizainu un brjuļikiem. nezinu, ko ar tādām var iesākt. likt ap galvu varbūt. lai zaigo.
šitā bija mana otrā došanās megašopingā. ne ar ko labāka par pirmo. viens vienīgs stress. gribēju iegādāt darba drēbes, bet biju laimīga, kad tiku laukā, lai arī tukšā. nav manī šopinga gēna. nav.
tagad skumstu.

4:23pm: tievings

kopš mums šogad ir atņemtas brokastis, man liekas, ka esmu sākusi tievēt. vismaz savās iedomās esmu jau krietni iekritusies. varbūt pēc kāda laika tas kļūs arī redzams. turēšu jūs informētus.

12:06pm: dāvana jūsu valentīnai

nav noslēpums, ka straujiem soļiem jau tuvojas valentīnu diena. neesmu diezko sajūsmā par šiem svētkiem, jo man nepatīk, kad apkārt ir pārāk daudz sirsniņu. arī tādu, ko valentīns dāvā valentīnai, lai tā kar kaklā. briesmīga dāvana. labāk dāviniet man stikla ezi. tak ir feini cilvēki pasaulē, kas nupat ir atrisnājuši manu problēmu ar sirdīm! lūk, ( anatomiski apmēram precīzas sirds piekariņš. )

9:45am: kīno vilšanās

vakar skatījos mūviju par daiļo blondīni, kas nonāk psihenē, un kopā ar tur sastaptajām tikpat daiļajām draudzenēm kaļ izlaušanās plānus. viss bija tik daudzsološi - galvenajā lomā meitene, kas filmējusies spoku filmā, gōtiska iedomu pasaule, psihene, galu galā. ko vēl var vēlēties? pirmās aizdomas par to, ka nebūs labi, man radās, kad dakterītis daiļo blondīni uzreiz metās lobotomēt. tad pēkšņi tā vairs nebija psihene, bet bordelis. ok, padomāju, tā tad būtu tā solītā iedomu pasaule. treilerī gan bija kaukādi sprādzieni un cīņas. nevis buduāri un balets. bet, nu, ok. tad nākamais moments. daiļajai blondīnei liek dejot. šī negrib. viņu pārliecina, ka vajag. "mēģini vēlreiz, sawļīt, tā visiem būs labāk." tad viņa aizver acis un nonāk pie senseja, kas dekoratīvi sēž miļōns sveču ielokā, izklāsta ze bēgšanas plānu un pasniedz viņai zobenu un piščku (ļoti smuku, ar zelta gailīti). uzrodas 3 milzu samuraji, kurus daiļava vienu pēc otra nomočī īstenā matriksa stilā - izvairoties no lodēm un lidojot pa gaisiem. tad pēkšņi - pukš! - un viņa ir atpakaļ buduārā, kur publika sajūsmā lauž krēslus. izrādās, viņa pa tam lāgam ir neaprakstāmi burvelīgi dejojusi. tagad jāķeras pie ze plāna realizēšanas. viena meitene pretojas, sak, nesanāks mums nekāda bēgšana. bet viņa ātri tiek pielauzta. karoč, plāns tāds: blondīne dejo un tādejādi novērš personāla uzmanību, tikmēr pārējās sameklē nepieciešamās lietas - karti, špickas nu un tādā garā. ōk, sarunāts. blondīne nostājas pirmajā pozīcijā un sāk šūpoties no vienas puses uz otru, tādejādi radot mums tīkamas priekšnojautas par viņas fantastisko dejotprasmi. un - pukš! - viņa atkal satiek senseju. šoreiz viņi nonāk karā ar vāciešiem. "nebaidies, meit, nogalināt," sensejs saka ,"viņi tā kā tā nav dzīvi". izrādās, vācieši ir uzdizainējuši mehāniskos zaldātus, kurus darbina tvaika mašīna. un tad viņi cīnās tur, esnez, man likās, kādus 100 gadus, n reizes atkārtojot vienu un to pašu kustību, ar kuru blondīne dur caurumus mehāniskajos vāciešos. man nācās filmu izslēgt. es nespēju to vairs ilgāk izturēt. bet 3 samuraji man patika. viņiem smuki gailēja acis.

2:21pm: ārstniecība

eksperimentāli ir pierādīts, ka vīrišķās dakterēšanās metodes man nepalīdz. tobiš, alkogoliski padzēreni mani neārstē. jūs visi (puiki) vienādiņ tā slavējat - ot, vakar sadzēros, šodien vesels kā rutks. nolēmu beidzot pārbaudīt dzīvē. visas brīvdienas cītīgi dakterējos, bet nekādu izmaiņu. esmu sašutusi.

9:33am: ze koncerts
gadījās man vecā gada nogalē apmeklēt kādu zolīdu pasākumu, kuru kuplināja vietējo pašdarbnieku sniegtais koncerts. eh, sasodīts, labs bija! bērneļi dejoja rūķu un sniegpārsliņu deju (man, kā mūžīgajai sniegpārsliņai bērnudārza uzvedumos šitas bija, ak, tāds nostalžī, ka gandrīz asariņu izspieda). bija arī dziedāšana. duets, kas bijis televīzōrā. nu, kādā no tiem slavenajiem dziedāšanas pasākumiem. tad vokāli instrumentālā grupa ar sintezātoru un bundziņām. saucās, teiksim, "ratiņš". jaunēklis, sievasmātes sapnis, dziedāja dziesmu par ticību. tad viņu nomainīja stilīgs jaunēklis ādas vestītē. tāds rokera tipāžs, vai. dziedāja dziesmas angliski un grupa tagad saucās "ratiņš 2". vārdsakot, es jums teikšu, pašdarbība - tas ir tik sirsnīgi! biju trakoti aizkustināta.