“Der Standard” - 2006.10.11.

Lilija Ševcova*

PUTINA DARĪJUMS AR RIETUMIEM

Kā krievu elite saviem mērķiem izmanto Rietumus

Tā vēsturē ir vienreizēja situācija, kad kādas valsts valdošā elite pēc tam, kad zaudējusi cīņā par globālo kundzību, uzvarētāju izmanto ne tikai savai izdzīvošanas stratēģijai, bet ir arī pietiekami viltīga, lai saglabātu savus spēles noteikumus un pie tam piespiestu uzvarētāju ar to vienoties.

Es runāju par Krievijas eliti, kura diezgan ātri secināja, ka Krievija netiks galā ar uzdevumu kļūt par alternatīvu Rietumiem un nespēs arī realizēt Jevgeņija Primakova ideju par Krieviju kā vienu no pasaules poliem.

Krievijas politiskās šķiras elastīgie pragmatiķi savas cerības nesaistīja ne ar cīņu pret Rietumiem, ne arī ar vēl vienu globālo misiju, bet ar integrāciju Rietumu civilizācijā. Turklāt runa nav par visas Krievijas, bet par individuālu vai grupveida integrāciju. Vēl vairāk -  tā nevēlas aprobežoties tikai ar Rietumu dzīves stila pārņemšanu. Runa ir par to, ka krievu elite izmanto Rietumus, lai saglabātu Krievijā kārtību, jo tikai tā tai ļauj piekopt Rietumu dzīves stilu.

Ja deviņdesmitajos gados krievu elite iepretī Rietumiem izjuta mazvērtības kompleksu, tad pa šo laiku nafta un gāze tai ir atdevusi kādreizējo pašapziņu. Tāpēc arī Kremlis ir atgriezies pie divu pēdējo gadsimtu atribūtiem – teritorijas un suverenitātes uzsvēršanas -, kas jau sen nav atrodami attīstīto valstu politiskajā vārdnīcā. Tāpēc arī tiek mēģināts atjaunot ietekmi bijušajā padomju Savienības teritorijā.

Pašapziņa galvenokārt atspoguļojas tajā, ka Krievijas politiskā elite paaugstina likmes darījumā ar individuālo un grupveida integrāciju Rietumos. Šī elite vēlas, lai Rietumi to cienītu un respektētu, pat lai baidītos. Taču tad, kad attiecībās negaidīti draud nopietns konflikts, tā nekavējoties mīkstina savas pretenzijas, kā tas bija Dienvidslāvijas krīzes gadījumā -  kad ASV uzteica līgumu par pretraķešu aizsardzību un notika NATO paplašināšanās, kā arī abu Ukrainas krīžu laikā, jo neviens konflikts ar Rietumiem nedrīkst iznīcināt mehānismu, kas krievu eliti individuāli piesaista Rietumu dzīvei.

Vēl vairāk. Kad krievu elite saprata, cik veikli tai izdevies izmantot Rietumus saviem mērķiem, tā sev izvirzīja aizraujošu uzdevumu - piespiest Rietumus finansēt un leģitimēt \ “varu, ko dod enerģijas resursi”. “Atstājiet mums ekskluzīvo lomu apgādāt jūs ar enerģijas resursiem, kas savukārt mums garantēs labklājību un tai pašā laikā neiejaucieties mūsu iekšējās lietās.” Bijušā kanclera un pašreizējā “Gazprom” meitas uzņēmuma ierēdņa Gerharda Šrēdera iesaistīšanās liecina par to, ka zināmas Rietumu aprindas varētu pakļauties kārdinājumam piedalīties šā uzdevuma realizēšanā.

Reizē cenzdamās integrēties Rietumos, krievu elite tomēr dara visu, lai savai valstij liegtu šo integrēšanos. Un tas arī ir saprotami -  ja tautai dotu iespēju tuvināties Rietumu sabiedrībai un dzīvot saskaņā ar tās principiem, pie varas esošā šķira drīz vien tāda vairs nebūtu. Aizkavēt sabiedrības atvēršanos un Rietumus iztēlot kā ienaidnieku –pašreizējā Krievijā tā ir ideāla metode, kā saglabāt varu. Turklāt Krievijas elite mēģina nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, proti, diskreditēt Rietumus un pilsonisko sabiedrību, kuru tie atbalsta.

Konsekventi tiek runāts par “Rietumu garo roku”. Likums par nevalstiskajām organizācijām un spiegu skandāls ap Lielbritānijas vēstniecību, lai pierādītu, ka nevalstiskās organizācijas finansē Rietumu informācijas dienesti. Tie visi ir demonstratīvi mēģinājumi, no vienas puses, atkal atmodināt sabiedrībā sajūtu, ka Rietumi rada draudus, bet, no otras puses, samazināt to aprindu nozīmi, kuras saistītas ar Rietumiem.

Savukārt Rietumu sabiedrība jau sen ir atteikusies no projekta pārveidot Krieviju un iekļaut to savās struktūrās. Pēdējais Rietumu romantiķis Bils Klintons bez panākumiem mēģināja pasaulei pierādīt, cik svarīga ir Krievija.  Pašlaik Rietumiem nav Krievijai ne laika, ne spēka, un pēdējā vairs neatrodas Rietumu uzmanības centrā.

Protams, Rietumos ir spēki, kas joprojām mēģina palīdzēt Krievijas sabiedrībai ne tikai izveidot savas institūcijas, bet arī atrisināt konkrētas sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas. Taču Rietumos noteikti nav tādu spēku, kas būtu ieinteresēti Krievijas krīzē vai sabrukumā. Rietumi – ieskaitot mūsu kritizētājus – baidās no jebkādiem satricinājumiem Krievijā un iespējamām sekām visā pasaulē.

Tā kā Rietumi vairs nespēj ietekmēt notikumu norisi Krievijā, tie stabilitātei valstī dod priekšroku pat tad, ja tā izpaužas kā stagnācija. Tāpēc Rietumi izstrādā mehānismus, kā aizkavēt Krievijas izolāciju – līdz pat Krievijas elites personiskai integrācijai Rietumos. Jo tik ilgi, kamēr šī elite izjutīs nepieciešamību pēc sasaistes ar Rietumiem, vai vismaz ar to dzīves stilu, tai nebūs lielas nepieciešamības pēc konfrontācijas.

Stabilitātes saglabāšana Krievijā ļauj izvairīties no negaidītas naidīguma aktivizēšanās pret Rietumiem, mobilizējot visu sabiedrību. Taču krīzes gadījumā tie slāņi, kuri necer uz integrāciju Rietumu sabiedrībā, var izmantot šo kārti politiskā ziņā – starp citu, arī pret tiem, kuri mēģina sēdēt uz diviem krēsliem, proti, vienlaikus būt Rietumu draugi un ienaidnieki.

Katrā gadījumā nav iespējams saglabāt rietumnieciskotās elites un sabiedrības sašķeltību,  jo elite tautu vēlas  paturēt arhaiskā situācijā. Agrāk vai vēlāk būs jāatsakās no starppozīcijas un, dod Dievs, lai šis solis nebūtu pārāk sāpīgs.

* Maskavas Karnegi institūta līdzstrādniece.