Baltija

“Frankfurter Allgemeine Zeitung” – 2006.06.26.

Hennings Ziecs

OTRS SUDITA NOZIEGUMS

Adenauera atentāta realizētājs atzīstas vēl vienā noziegumā.

Elizers Sudits, kurš bija viens no galvenajiem atentāta organizētājiem pret Konrādu Adenaueru 1952. gada martā, pirms dažām dienām pats atzinās vēl vienā noziegumā. Viņš lakoniski paziņoja, ka ir bijis Mossad komandas dalībnieks, kas 1965. gada 23. februārī Montevideo likvidēja Herbertu Cukuru. Līdz ar to Elizers Sudits, kurš šodien ar kādreizējo aģenta vārdu Elizers Šarons dzīvo Ramatganā netālu no Telavivas, atzinās vēl vienā noziegumā.

Kas bija Herberts Cukurs? Un kāpēc viņu nogalināja? Viņš piedzima 1900. gada 17. maijā Liepājā un savā valstī bija labi pazīstams. 1934. gadā atlētiskais Latvijas gaisa spēku virsnieks ar mazu divplāksni pieveica milzīgo attālumu līdz Gambijai Rietumāfrikas piekrastē, kur 16. gadsimtā bija dibināta latviešu tirdzniecības apmetne. Kopš tā laika Cukuru godināja par “latviešu Lindbergu”. Trīsdesmitajos gados viņš pievienojās labējo ekstrēmistu organizācijai “Pērkoņkrusts”. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā viņš kļuva par bēdīgi slavenās majora Viktora Arāja policistu vienības komandiera vietnieku un piedalījās vairāk nekā 30 000 ebreju nogalināšanā.

Pretēji Ādolfam Eihmanim, kuru 1960. gada maijā Mossad komanda nolaupīja Buenosairesā, Herberts Cukurs nebija stratēģijas izstrādātājs, bet realizētājs. Viņš nogalināja pašrocīgi. Izdzīvojušie stāstīja, ka Cukurs ir mēdzis ar pistoli rokās jāt cauri Rīgas geto. Izraudzītos ebrejus viņš nošāva tūlīt uz vietas. Neilgi pirms kara beigām Cukurs kopā ar ģimeni aizbēga uz Brazīliju. Tur viņš nodibināja aviopakalpojumu un laivu izīrēšanas uzņēmumu. Darījumi veicās ne pārāk labi. Taču, tā kā viņš baidījās no atriebības, viņš nodrošinājās ar Brazīlijas policijas atbalstu, bet māju Sanpaulu izbūvēja par cietoksni ar dzeloņdrātīm visapkārt un pastāvīgi staigāja apbruņots. 1965. gada 6. martā policija atrada viņa līķi kādā pamestā mājā Montevideo. Viņa galvaskauss bija sakropļots gandrīz līdz nepazīšanai.

Vairāk nekā 30 gadus pēc nozieguma izdarīšanas kāda Izraēlas izdevniecība laida klajā Antona Kincles un Gada Šimrona grāmatu, kurā pa minūtēm bija atspoguļota Herberta Cukura nogalināšana. 1997. gadā grāmatu ar nosaukumu “Rīgas bendes nāve” izdeva arī vācu valodā. Tajā bija rakstīts, ka 1964. gada 1. septembrī kādā no Parīzes dzīvokļiem kopā sanāca vairāki Izraēlas slepenā izlūkdienesta Mossad darbinieki. Akcijas vadītājs “Joav”, kurš Mossad labā pastāvīgi darbojās Parīzē, saviem darbiniekiem paziņoja, ka jānogalina Herberts Cukurs. Vienam no viņiem ar segvārdu “Antons Kincle” kā vācu uzņēmējam bija jādodas uz Sanpaulu. Viņam vajadzēja iegūt Cukura uzticību un pavadīt viņu darījumu braucienā uz ārzemēm, kur kādai grupai bija jānogalina “Rīgas bende”. Bez akcijas vadītāja un biznesmeņa “Antona Kincles” grupā bija vēl pieci cilvēki, kuriem bija jāparādās tikai tad, kad Cukurs būs iekritis lamatās. Neviens no viņiem nav nosaukts īstajā vārdā.

Izplānotās akcijas pamatā bija gaidāmais bundestāga lēmums par iespējamo nacistisko noziedznieku vajāšanas pārtraukšanu. “Joav” baidījās, ka tad, ja 1965. gada 8. maijā, divdesmit gadus pēc kara beigām, uz nacistiskajiem noziegumiem tiktu attiecināts noilgums, vēl neatklātie noziedznieki “izlīstu no savām slēptuvēm” un izvairītos no soda. “Mēs joprojām dzīvajiem nacistu rokaspuišiem iedzīsim nāves bailes. Mums jādara viss, lai viņiem sagandētu dzīvi. Ikvienai ēnai viņiem jāšķiet aizdomīgai. Viņiem jābaidās atstāt mājas... Viņiem visas dzīves laikā nebūs ne minūtes miera.”

Atšķirībā no diletantiskajiem atentāta realizētājiem pret Adenaueru, Cukura nogalināšana bija pamatīgi izplānota. Kincle veiksmīgi iedzīvojās austriešu uzņēmēja tēlā, kurš investoru grupas uzdevumā Dienvidamerikā iepazinās ar tūrisma firmu projektiem. Viņš nolīga Cukuru lidojumiem un prata atrast viņa vārīgāko vietu – vīram vajadzēja naudu un viņš meklēja darījuma partnerus. Taču viņš bija ļoti modrs un Kinclem vairākkārt bija jāiztur pārbaude. Piemēram, viņš šķietamo vērmahta karavīru izaicināja sacensties šaušanā mērķī. Kincle saglabāja mieru un braši izturēja pārbaudi.

Bija izdevies neticamais. Kincle spēja Cukuru aizvilināt uz Montevideo, kur 1965. gada 23. februārī viņš kādu neapdzīvotu māju pasniedza kā savas firmas biroju. Aiz ieejas durvīm slēpās nāvessoda izpildītāji. Plāns bija ar sitienu padarīt Cukuru cīņas nespējīgu, nolasīt viņam apsūdzību un nogalināt viņu. Taču Cukurs izvairījās. Visbeidzot viņam iesita ar āmuru pa pakausi un divas reizes iešāva galvā. Līķi atrada tikai pēc vienpadsmit dienām.

Atbalss masu medijos bija milzīga Atraitne netieši paziņoja, ka viņas vīra slepkava var būt vienīgi “biznesmenis Kincle”. Kā izrādījās vēlāk, Cukurs viņam nebija uzticējies līdz pat pēdējam brīdim. Kincles dzīvība bija karājusies mata galā. Autori grāmatā apgalvo, ka Cukura nogalināšanu esot ietekmējis bundestāga lēmums 1965. gadā vairs neļaut vajāt nacistiskos noziedzniekus. Taču termiņu vispirms pagarināja līdz 1969. gadam un pēc tam atcēla pavisam. Tā kā ir minēti vienīgi personu segvārdi, Elizeru Suditu var atpazīt tikai pēc dažām biogrāfiskām detaļām. Pastāv liela iespēja, ka Mossad Parīzes grupas vadītāja labā roka “Arije” ir tas pats Elizers Sudits. “Arije”, kurš bija nāvessoda izpildīšanas grupas dalībnieks, tiek aprakstīts kā vīrs ar “lielu pieredzi” ārvalstu akcijās. Tātad viņš bija guvis papildus pieredzi. Tomēr pat līdz šodienai nav zināms, kurš patiesībā bija Antons Kincle, tāpat kā tas, kurš deva šo uzdevumu. Elizers Sudits to zināja.

B.R.