| 4. Septembris 2007 |
|
patiesību sakot, pēc visiem šiem gadiem, kas pagājuši kopš...
nu, jā, es atkal atrodos uz tās trauslās robežas, kad sasodīti maz vajag, lai man šīberis aizbrauktu un es iemīlētos po uši... šis ir bīstams stāvoklis. ceru, ka pāries un varēšu turpināt dzīvot tālāk laimīgi nejūtīgs. |
|
un, jā, atkal nedaudz paklīdu naktī... mani nolamāja par Artosu. cilvēki ir nožēlojami stulbi zvēri.
es gribu pacelties spārnos... |
|
pirms nācu uz mājām noskatījos ledus laikmetu II. tur ir atsevišķas vienkārši dievīgas vietas. viens otrs dialogs ir vienkārši apburbuļojošs. |
|
dzeru savu rīta kafiju un domāju. par to, ka viens no visbīstamākajiem vārdu savienojumiem ir es tevi mīlu... un nevienam citam vārdu savienojumam šais gadsimtos nav uzkrājusies tāda bagāža kā šim.
man ir palicis bail pašam no savām domām un kārtējo reizi nonāku pie secinājuma, ka savā evolūcijā gliemenes ir attīstījušās visaugstāk. tās evolucionējušas zaudējot galvu, acis un smadzenes. viņas ir atbrīvojušās no visa ļaunuma saknes - smadzenēm. jo vecāks palieku, jo vairāk es apskaužu šos dzīvniekus...
interesanti vai tad, kad es būšu deviņdesmitgadīgs večuks, man neiešausies prātā slima doma - pārtapt par gliemeni un nogriezt sev galvu... |
|
pēc pusstundas es dodos uz tiem laukiem, lai rīt no paša rīta varētu sākt bērnus spīdzināt. atpakaļ būšu tikai piektdien (varbūt ceturtdien nvakarā). gan ciba bez manis iztiks, gan Jūs, mani dārgumi... bet, ja nu kādam no Jums es dikti pietrūkstu, tad zvaniet. starpbrīžos es klausuli celšu. stundu laikā nebūšu kopā ar telefonu ;o) |
|
atklāti sakot, sakārojās Tevi pakasīt aiz auss...
/vispār mani pašreiz nevajag ņemt nopietni. malkoju balzāmu. vēl desmit...piecpadsmit minūtes man ir laika sēdēt. tad gan jāiet. līdz centram tomēr ir gabaliņš, ko kātot ;) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |