vārds 'štrauss' šodien sagādāja arvien pieaugošu izmisumu kādas pusstundas garumā.
piemājas puķu veikalā, protams, tādu nav, jāpasūta. 'zināt, man tomēr TIK laicīgi neteica - bērniņ, es nu miršu, ej laicīgi pasūtīt štrausiņu' norūca rasbainieks un aizgāja uz tirgu. pa ceļam domās būvēja visādas apokaliptiskas vīzijas un šausmās sastinga, kad pietuvojoties tirgus pagalmam, viena no tām atklājās visā savā krāšņumā - vienvienīgas egles, cik tālu tik acs rāda. prātā ātri pārtinot niecīgās zināšanas (un tas pat būtu par skaļu teikts) par štrausu uzbūvi un kur lai tagad dabū krizantēmas, ko tur iepīt, liriskais varonis nokāra spārniņus un iegriezās dārzeņu paviljonā uzkost skābētu gurķīti drosmei.
un tur lirisko varoni gaidīja eņģeļi, ne puķu vecenītes. uzbūra štrausulēnu 20 minūšu laikā un ievadīja apstulbušo lirisko varoni smalkajā kapu kultūras simbolu pasaulē. bērniem un veciem cilvēkiem - tikai baltu, pusmūža vīriešiem tādu sarkanāku, sievietēm jau rozā patīk. (starp citu, uz manām bērēm esiet lūdzu radošāki, ja?)
labi, ka viss beidzās laimīgi.