kad es pirms dažiem gadiem sāku kā apsēsta adīt zeķes, gribēju noadīt vienu simbolisko pāri babei. galu galā, viņa man iemācīja adīt un vienmēr uz ziemassvētkiem visus bērnus un mazbērnus apadīja ar zeķēm. vienu pāri iesāku, bet sapratu, ka nav ne mazākās poņas par izmēru, da arī izskatās tas iesāktais kaut kā ne tā, un nepabeidzu. šorīt viņa nomira, un man, bezjūtīgajam mazbērnam, vienīgā škrobe ir par nepabeigtajām zeķēm.