akordionējot uz sacelto haju, māte šodien pārmeklēja savu skapi un atnesa manu mūžā vienīgo mazo melno vakarkleitu. pavisam vienkārša, uz smalkām lencītēm, ar mazu šķēlumiņu, gluda un mazlietiņ spīdīga. to kleitu es pirku pirms desmit gadiem, lai kāzās būtu skaistāka par līgavu (pusaudžu maksimālisms, ha). taču uz tām kāzām maskavā neaizbrauca neviens, viņi tur tā arī divi vien apprecējās. jo līgava uzstāja, ka nekādas vis topošā vīra bijušās draudzenes uz kāzām nebrauks, un tas nekas, ka tā nu ir viņa labākā drauga meitene. tā nu i labākais draugs, i viņa meitene, i visi pārējie draugi palika rīgā.
drusku kalambūrīgi.