jā, mūsu dramaturgu pulciņš man allaž liek domāt par to, kā neaizlaist dzīvi šķērsām ar nepareizajām izvēlēm.

šādā omā braucu mājup, uzradās pirmās sniegpārslas, un tām pa vidu uz bruģa nolaidās balta putna spalva. dūna, zigzagā šurpu turpu, šurpu turpu, nošļūc zemē, kā multenēs.
nu un tad ёбнуло. braucu putenī gar āgenskalna līci aizmiegtām acīm. un izbāztu mēli ķēru sniegu.