ziņojums no frontes līnijas:

ja tā labi padomā, es vēl nekad nebiju pacēlusi savu slinko pēcpusi, lai ietu kaut kur ārā skatīties oficiālo uguņošanu. šovakar gan, kad laipni ļaudis pa teļļuku paziņoja, ka nu tik jobņet tieši pēc minūtes, tas kā reiz koincidēja ar zupasbļodas iztukšošanu un sajūtu, ka varētu arī tos 200m paieties līdz āgenskalna līcim. vispirms gan palūrēju pa logu - tas nekas, ka priekšā sabūvējuši te božņicu un koturvēl, tak jau gaišā laikā preses namu redzēt var, kazi arī salūtu rādīs platleņķī. palūrēju un sabijos. tur taču ļaužu pulciņi skriešiem vien, un automobiļu jūra tā lēnītēm, lai neteiktu ka pavisam nekustīgi. vēlme iet tur ārā mazliet sašļuka, bet platleņķi, izrādās, te arī nerāda, tad nu gāju vien. un smuki. kā jau salūts, salūtam jābūt smukam.
pēc 10 min cilpojot atpakaļ, satiku pie namdurvīm kaimiņu. tas bij iznācis pabildēt drusku sirreālo skatu - mūsu tik klusā ieliņa pilna ar tukšiem autiņiem, uguņi deg, motori rūc, visi aizskrējuši ap stūri gaismiņas krāsiņas skatīties.
optimistiski prognozēju, ka korķis varētu izklīst kādas pusstundas laikā. un sastāties citur, protams.

švisiem špriecīgi!