jūs, cibaszvēri, jau nu mani pazīstat tīri labi, tā man labpatīk domāt, un pārlieku pozitīvismu taču nevarēsiet man pārmest. bet pēc kašķa ar histērisko veci™ par tādām brīnumlietām kā 'ārprāts, es saku, ka čehijas sabiedriskā transporta sistēma ir tizla un pretīga, un TU MAN NEPIEKRĪTI, un es saku ka tas vecis tualetē, kurš pa saujai ņēma ārā papīra dvieļus no dispensera, ir galvā slims, un TU MAN NEPIEKRĪTI un atļaujies skaļi izteikt pieņēmumu, ka varbūt viņš vienkārši kaut ko meklēja, UN VISPĀR TEV GALVENAIS IR TIKAI RUNĀT MAN PRETĪ' nuvaiziniet, es gočpendel sajutos kā labdarīgs, labdabīgs, labdomājošs un ārprātīgi nesaprasts saulstariņš.

lai tas ceļojums pa andiem kratās ellē, man labāk patīk būt divkaķīgai vecmeitai (ikdienā) un sēdēt divas nedēļas pie draudzenes buenosairesā (pa svētkiem) nekā auklēties ar histērisku zīdaini pāri pusmūžam, kuram milzīga katastrofa ir jau tas, ka auto durvis neveras ciet pirmajā piegājienā un bikšu kabatas malā ieķēries somas rāvējslēdzējs (nēnu šito scēnu jums vajadzēja redzēt, skats par rubli. ļaužu pilnā prāgas dzelzceļa stacija nenovērtēja diemžēl.)

paldies par uzmanību, vairāk par šito nebūs.