|
Jul. 2nd, 2008|10:13 pm |
|
Koncī sapratu, kā sāls ir tajā, ka ģitāru blīvais noizs (tekstūra) pārmāc vokālu/tekstu (strukturēto informāciju/vēstījumu) un tieši tāpat kā dabā, kurā viss ir acīmredzams tikai šķietami, ir interesanti šifrēt vaļā neskaidros līmeņus, un tad, kad ieraugi to kopējo bildi, iestājas tas skaistums piepeši un ar trīsuļojošu atklāsmes prieku, ko ilgtermiņa atmiņā iedzen trakā bungu monotonija. |
|