saulaina otrdienas pēcpusdiena, pulkstenis puspieci, brīvības ielas luksofors un pāreja pie vef tilta. pāreju kopā ar pulciņu gājēju šķērso rasbainieks uz velosipēda, virziens - uz lielo kapu pusi. pa trotuāru perpendikulāri šai gājēju un velosipēdista plūsmai virzās urlas, 2 gab, kārtīgi noauguši kuiļi. kad velosipēdists brauc augšā uz trotuāra, skaidra lieta, tādam ir jāgrūžas virsū. kad ar visu ričuku zemē nogrūstais zaķis lec kājās un brēc čozanah, tad urlas brēc, ka viņiem ir uzbraukts un zaķim tūliņ tiks izdauzīti visi zobi. jāsāk gan ar iesildīšanos, tāpēc jānorauj zaķim saulesbrilles un ričukam lukturītis, tad jāiekrāmē zaķim pa ģīmi ar kulaku, jāiesper ar kāju pa muguru un jānogāž vēlreiz zemē, ar visu ričuku, protams. tad var arī lepni nosviest uz braucamās daļas tās saulesbrilles un to lukturīti un naski rikšot projām, lai sajūsminātie skatītāji (saulainās otrdienās puspiecos tādu šajā krustojumā nav maz) nesāktu pieprasīt vēl.

uff, biju aizmirsusi, kas īsti ir urlas, un ar ko viņi atšķiras no cilvēkiem.

nu neko, rasbainieciņam ir adrenalīns un bezspēka naids, un derētu šovakar kikbokss, nevis dejas ar nūdelēm baseinā.

morāle? пиздец, мы все умрём.