un tagad es beidzot ieteikšu, uz kuru filmu ziemeļvalstu festā iet nevajag. om gud vill / pēc dieva gribas. vai arī tieši vajag iet, lai dabūtu redzēt visas prastākās pickup lines sarakstītas scenārijā vienu pēc otras. vai lai paskatītos, kā režisors sev un savai mīļākajai dziedātājai ir iedalījis galveno mīlnieku lomas, neskatoties uz absolūtu aktiera dotību trūkumu. brīdinu - ārkārtīgi augsta banalitātes koncentrācija, zaškaļivajet. nekā cita tur praktiski nav. vai vismaz pirmajā pusstundā, jo tālāk vēl neesmu redzējusi. atzīšos - kādā 15.minūtē aiz izmisuma iegāzu sev pa pieri ar skriptu. bet skripts ir ļoti plāns, protams.

upd: varonīgi izturējām līdz beigām, rēcot kā lauvas saulrietā. filmā nekas nemainījās. aizrāvušies ar smuko septiņdesmito stilizāciju, filmmeikeri vienkārši aizmirsuši par visu pārējo. statistika: nevienas citas filmas skatīšanās laikā neesmu tik daudz reižu bļāvusi "bļāāāģ!". seansos ar šito ies grūti, izbanos no būdas par lamāšanos.