mana morālā stāja un vispārējā labsajūta ir tieši proporcionāli atkarīgas no veļļuka tehniskās veselības stāvokļa. tas ir tā kā tiem zēniem ar tām mašīnām, ja?

vakar tak tā baltānakts bij tā piebirdinājusi pilsētu ar stikliem, ka manam bērītim ballīte beidzās ar kārtīgu mīksto. iztikām bez varoņdarbiem ar izoleni un benzīntanka pumpi, taču šodien es pamodos ārkārtīgi nelaimīga. ārkārtīgi ārkārtīgi nelaimīga. iztēlē sazīmēju ainiņas tādas - velodarbnīca, kā jau svētdienas dienā pienākas, ir ciet, un rasbainieciņš ir spiests visnepatīkamākajā veidā - kājām - mērot ceļu uz piemājas hiperveikalu pēc n kilogramiem kaķkopībai nepieciešamu priekšmetu, ar kuriem apgādāt rūda gādīgos pieskatītājus, kamēr es blandīšos pa aizjūru. pie viena sašūmējos arī par to, ka t.s. draugi ar auto var gan pie manis piebraukt pēc visādiem sīkumiem un visādīgi citādīgi, bet pasarg dies izlīdzēt ar nelielu izvizināšanu, lai trauslām jaunkundzēm (insert evil grin here) nebūtu jānodarbojas ar svarnešanu.

bet darbnīca bija vaļā, 15 minūšu laikā mans bērītis iedzīvojās jaunā kamerā, jaunā riepā un beidzot arī dubļubleķosplastmasās, es iedzīvojos lieliskā noskaņojumā, uzmetu plecos lielo ceļojumu mugursomu, no veikala vēl atgriezos mājās pēc aizmirstās veloatslēgas (cirslis foreva!) un galu galā izmēģināju velobraukšanu ar +20 kilo uz muguras. tagad ir labāk, paldies.