kad vēl kuldīgā dzīvoju, reiz vienu vecu jūras vilku nostopoju. vīriņš runātīgs, taču murmulēja visai nesaprotami, turklāt es biju miegaina un sagurusi. par sava ceļa galamērķi nosaucis, šķiet, jūrkalni, viņš ņēmās kaut ko dedzīgi stāstīt, uz ko es kvalitatīvi māju ar galvu, tikmēr pati prātojot kaut ko pavisam citu. tad viņš nosauca pilsētu, no kuras pats nāk, un jautāja, vai zinu tādu. es nevērīgi attraucu "nē", jo tās divas neartikulētās zilbes manās sazinkur aizklīdušajās domās nesasaistījās ar jebkuru no man zināmajiem pilsētu nosaukumiem. šīs divas zilbes bija "pāul" un "ost".

no četrām zilbēm uztaisīt divas ir kruti, un nu arī es šo vietu zem saules saucu tikai par pāulost.