ak, zvēruļi, es jums gribēju pastāstīt vienu sasāpējušu štelli. lūk, 17 gadu vecumā es varēju pavest jebkuru džeku, kuru gribēju. 10 gadus vēlāk es ne tikai nevaru to, es pat nespēju lāgā izrādīt simpātijas - sanāk vai nu baigi brutāli, vai nesanāk vispār.

šādās pārdomās grimusi, es nupat rāmā pastaigas solī kātoju mājup pār vanšu tiltu ar viegli vēdījošu vējiņu kreisajā ausī. pēc pirmajiem metriem 50 man piesitās kāds jauneklis, kuram, tāpat kā man, bija maķenīt garlaicīgi soļot mājup (which is tepat ap stūri). tad nu visu 20 minūšu gājienu pār vantinieku mēs pavadījām diskusijās par hp pavilion vs toshiba tecra (viedokli izklāstīju, feedbacku nesaņēmu), par to, vai tas pavilions, kuram esmu uzlikusi aci, ir ņemams vai tomēr nē (pie vienota kopsaucēja nenonācām), vai ubuntu ir foršs os (es teicu fuck yeah, viņš teica fuck knows) un arī par to, vai nav garlaicīgi un bailīgi šitā čāpot mājās (viedokļi atšķīrās, man vispār tāds uzstādījums nebija ienācis prātā). perspektīva, vai zinies. nav taču par ko cepties.