pusaudzes gados es mēdzu bez minstināšanās zvanīt draugiem un paziņām jebkurā diennakts laikā arī tad, ja sakāmais nebija dzīvības-un-nāves svarīguma pakāpes. tagad konstatēju, ka esmu piebremzējusi ar zvanīšanu piecos no rīta papļāpāt par būtisko. bet ne jau nu tāpēc, ka šādas izdarības man tagad šķistu kas ārkārtējs. varbūt man tā ir norma tādēļ, ka es atbildu uz šādiem zvaniem. riebīgi atšuju tikai tos dažus indivīdus, pret kuriem jūtu spēcīgas antipātijas.

nē, nebīstieties, es nevienam tagad netaisos zvanīt. man taču ir žurnālis, kurā pastāstīt to visu un tad rātni likties uz auss. bet pirms gadiem 10 gan es tagad jau runātu ar piemēram ivara mammu un mēģinātu viņai ieskaidrot, ka viss ir čiki un ivaru vajag pamodināt.