cik savādi tādam cilvēkam, kurš kantora darbu nekad nav strādājis, uz atvadām sēdēt un dzert šampanieti ar kolēģiem pēc kopā nostrādāta nepilna mēneša. pieradām, iepatikās, un alles gute.

toties grāmatvede pēc šampanieša glāzes deva vaļā stāstus par laikiem, kad 24 gadu vecumā 3 gadus nostrādāja pie arhangeļskas par prečzini. lai kaut kur aizbrauktu, viņai izdalīja vilcienu un mašīnistu un zaldātu apsardzei, kā nekā taigā cietumnieki strādā. un netālu esot bijusi bulgāru pilsētiņa, kur visi uzraksti bulgāriski un visas bodes bulgāru (tiem, kuri no bērnības atceras bulgāru produktus, man nekas nebūs jāpaskaidro).