šorīt visu rītu cīnījos ar bubu, kuru džeki ir pagalam izlutinājuši.



līdz šim viņa dienas pavadīja kaimiņa istabā, kur ir silts, ir kompānija, un bubu ir pašai savs dīvāniņš. tagad kaimiņš ir aizbraucis uz vairākām nedēļām, un bubu ir garlaicīgi. es viņai piedāvāju ofisu, savu kompāniju un padibeni, kurš gan nav tik smalks kā dīvāniņš, bet gulēt uz viņa var manuprāt ērtāk un siltāk nekā uz grīdas. bet kas tev deva, bubu nav ar mieru - vai nu guļ uz grīdas zem mana krēsla (kur es viņai jebkurā brīdī varu nejauši uzbraukt virsū) vai arī rāpjas uz pagaldes dēlīša, kur stāv pastūzis un brīžiem arī manas kājas. tur knapi pietiek vietas, lai apsēstos. taču no turienes var mēģināt ierāpties man klēpī, kaut arī bubu ir drusku lielāka par klēpja sunīti. turklāt viņa nav nekāda vieglā - tā jau pa trepēm jānēsā lejā, jo trepes mums ir tik stāvas, ka suns pa tām var tikai nokrist, nevis nokāpt. un no pagaldes var visu laiku paģērēt, lai viņu bužina (izlutināta, es taču saku).

beigās atradām kompromisu - mazliet apvainojusies bubu guļ uz salocīta plediņa. uz blakus krēsla. un, tiklīdz beidzu rakstīt šo pukstu, piecēlās un izgāja ārā.

pēc mēneša es atkal dzīvošu rīgā, un bubu paliks manā vietā.