tā kā mani karsti mīļotie kaimiņi/dzīvesbiedri ir pa kluso nozūmējuši podā visu ieskābušo pienu, no kura es jau 2 dienas taisījos cept pankūkas (un šodien es to arī beidzot izdarīšu), man nācās iet ārā tai sniegapurgā, jo veikalu klapē ciet pēc 10 minūtēm, un svaigā piena pietiek tikai vienai manai tējai.

bikšugalu indikators ziņo, ka saputinātā sniega kārta ir centimetrus divdesmit dziļa. putenis turpinās (atpakaļceļā no veikala turpceļa pēdas jau bija švaki saskatāmas). šķūrēt? nē. varbūt vēlāk. mājās taču ir vīrieši. /insert evil grin here/