|
Aug. 17th, 2006|03:16 am |
|
About taste of life. Manuprāt Watta "tava sadirstā un veltā" ievadsentence piemet cibai nolemtības pipariņu un pakutinot neizvēlīga mazohizma nervu, padara par cibas nerdu, vienlaikus mānot ar pašlepnuma spīguļojošo vizuli, kas saka, ka ne jau par manējo konkrēto ir runa. Reizēm domāju, ka tieši šī sentence dialektiski iekodē uz palikšanu šeit. Gluži kā čekisti, kas savam upurim vēlāk sakot - vai tad mēs neteicām, ka varēja notikt šādi, labi zinot, ka citādi notikt nemaz nevarēja, jo tā bija jau nolemts, bet cilvēks, kas pirms tam ir dzīvojis priecīgi salūzt, jo ir tapis neapstrīdami pārliecināts par to, ka nav tā drīkstējis un kāds ir it kā bijis par viņu zinošāks. Labi, fufelis tas ir, atbrīvojamies no šīs sīkās un maznozīmīgās, jebkurā laikā likvidējamās atkarības un ejam baudīt reālo dzīvi, t.i. gulēt. |
|