man liekas, ir jābūt galīgi apdauzītam idiotam, lai jūtoties pagalam skumīgi, vēl izvilktu no vēstures putekļainākajām dzīlēm cure disintegration albūmu un no sirds gribētu viņu noklausīties ne vienreiz vien. pat tad, kad cilvēks atrodas abzalūti piepaceltākajā agregātstāvoklī, resp. iemīlēšanās pirmajā, rožainajā fāzē, disintegration spēj savilkt skaistas melnas strīpiņas gaišajā pasaules skatā.

re cik apdauzīts idiots es esmu.