vasarā man gadījās būt vienā pasākumā, kur citstarp ar lekciju uzstājās kāds infektologs (ne zināmais superzvaigzne)
un viena no lietām, kas man aizķērās no viņa stāstītā, bija šāda:
vīrusa bīstamība hostam ir burtiski kā ieroči, un ja viņš ir apkrāvies ar piščikiem, tad ir smags un nevar efektīvi pārvietoties
lai efektīvi pārvietotos, piščiki pa vienam vien ir jāmet nost – jo ātrāk jož, jo mazāk piščiku var stiept līdzi
un tā kā vīrusa interesēs ir izdzīvot, viņam labāk noder ātrāk jozt un mazāk piščiku, jo tā var tikt pie jauniem hostiem un turpināt dzimtu (lol), nevis ar visu dzimtu aiziet smilšu kalniņā kopā ar nodzīto hostu
viņa piemērs gan bija ebolas un kovida salīdzinājums, bet būtība paliek tā pati – jo vīruss ir lipīgāks, jo mazāk piščiku viņš var staipīt līdzi, lūk, ebola ir pizģec nāvējoša, tb daudz smagu piščiku, bet sūdīgi līpoša (viss ir relatīvs, protams), jo daudz smagu piščiku
bet tā normāls vīrusa attīstības ceļš ir mest nost piščikus pārvietošanās efektivitātes vārdā
šāda informācija bagāžā mazliet mierina, sekojot šitamte grieķu alfabētam