šodien bij tāda doma, ka jāskaita, cik indonēzieši lūdz nofočēt ar mani selfiju
putekļi un tukšums (c)
we still believe in the future? to be honest, no, we don't
vakar pēc trešā negroni aizmigu pie ekrāna ar virtuves dvieli uz sejas, kamēr jaunie draugi saigonā un teherānā apsprieda kvantu fiziku
cik tomēr aroniski, ka šī neparastā gada neparastajā pirmajā maijā ielās sapulcējās nevis "ņirdzoši viepļi, kas brauc pie sarkanā", tb kritiskā masa (apžēliņ, cik ilgi man bija jāmeklē cibā ilustratīvs indīgs komentārs, visus pirmos maijus un vēl visu ko pārlasīju!), bet gan "ejiet dirst ar saviem pulcēšanās ierobežojumiem, vīrusa nav" sirdsskaidrie ļaudis ar zaļo valentīnu priekšgalā
runājot par sasniegumiem dzīvē – vakar filmējos mis sarajevo filmā, 30 sekundes slavas, urā (nu, ja nepaliks uz montāžas galda)
dzīvot divdesmit pirmajā gadsimtā ir ohujenno
dārgā ciba, tu, kas visu zini
tas sākās kā pāļa joks, bet galu galā materializējās – uzcepām picu ar šprotēm
es piemēram esmu tāds cilvēks, kurš uz židrūna koncertu iet swans you fucking people make me sick maskā UN ar belle and sebastian tarbu pār plecu UN uzskata to par gaumīgu joku
lasu brīnišķu young adult fiction un pēkšņi esmu ar visiem potrohiem ienests vaibā es gribu ar tevi skolā iet un vienā solā sēdēt un lai mūsu draudzību izskata pedagoģiskās padomes sēdē

šitās apenes, ne klasiskās, ne kinska, es nebiju spējusi kopš tā gada, kad nobrauca ritu