kā pie svētdienas ar mucho trabajo uz kakla, vienā brīdī paslaucīju trabajo zem paklāja, paņēmu sirpīti un izprokrastinēju aizaugušās starpdobju takas
vakarā beržot no pēdām pieneņu melnumus, pēkšņi sajutos kā skolasbērns pēc vasaras laukos, kad jāatberž visa tā nebeidzamā vasara, lai varētu pilsētā izlikties par zolīdu cilvēku un uzvilkt baltas zeķbikses