kā man iet?
vakar teiksim bija tāda epizode, ka mēs ar horvātu bračku stāvējām trišas pīpētavā aukstā anglijas lietū un dziedājām visu, ko spējām atcerēties no magnetic fields 69 love songs, un tā bija kāda apmēram trešdaļa no visa albuma
aizvakar atkal bija tāds moments, ka mūs uzmeta stīvs albini, jo bija sarunāts iet ar viņu pusdienās (goda vārds)
barselonas primavera bija laba tādā ziņā, ka bez tās mums šogan nebūtu primaveras vispār nekādas (esmu stiprs un neatkarīgs runčuks, godīgi braukšu no londonas mājās, nevis dzīšos vēl uz portugāli uz pēdējo festivāla vakaru), bet slikta tādā ziņā, ka ne jau velti mēs bijām pārstājuši uz turieni braukt
bet nu jā, magnetic fields, es lūdzu gribu precēt stīvinu meritu (tur ir daži šķēršļi – es esmu precējusies ar kicīti, tas būtu viens, rindā aiz kicīša jau stāv gilfoils, tas būtu divi, un stīvinam meitenes vispār neinteresē, tas būtu trīs), un ja jūs redzētu, ko ar akusteni (akusteni!) var izdarīt turstons mūrs, ne velti viņš ir ģitāras dievs, nu un apekstvins reabilitējās manās acīs, turklāt tūkstoškārt, viņš ir ģeniāls
un vēl pirms nu jau pāris nedēļām rīgā taču arī bija festivāls, par kuru likās, ka būs sūds, bet nebija! tur pie superbesses darījās reāls mošpits, un mūdžūss mūs noķēra uz makšķeres, uztina uz spoles un nelaida vaļā vairs nekad (esmu diezgan droša, ka man blakus līksmi lēkāja cibas pazudušais dēls lodziņš)
un tad superbesse ielavījās aptiekā uz secret gig, bet to jau jūs visi zināt no citām cibām
paldies, ar jums studijā bija rasbainieka pārnedēļas daidžests